Sūrreālisms - March 6th, 2009

Vilciens un dzelzceļš pļavas vidū. Uzrāpjos uz pirmspēdējā vagona un ar tiešu mašīnīsta svētību uzsākām ceļu. Viens no vagona pēdējiem riteņiem negriezās - bija pārlieku ierūsējis. Man sametās nedroši, bet turpināju ceļu, sēžot jāšus uz sarūsējušās kravas mucas vagona.
Bija uzņemts krietns ātrums, līdz redzēju šķēršļus - stabus un elektrolīniju. Sāku manevrēt un izvairīties, veicot rodeo cienīgus trikus. Bet zem tilta tomēr nenoturējos un nokritu, paliekam karājoties pie kādas atlūzušas tilta caurules. Tā bija kā rene un ar savu gredzenu turējās pie citām spīdīgām un jaunām caurulēm, kuras bija pie griestiem, ļaujot pa tām slīdot, izvairīties no ķīmiskajām briesmām zem kājām dažādu toksisku un skābes peļķu izskatā.
Kāda mākslīga balss nosauca un aprakstīja katru no tām un ar šo cauruļu sistēmas palīdzību man izdevās pārvarēt visus šķēršļus.

Bet joprojām bija jāgaida vilciens. To arī darīju. Nākamais mans vagons bija kāda milzīga trapecveida tvertne. Un sēdējām uz tās mājām - es un kāds svešinieks. Vagons bija reizes 5 augstāks par iepriekšējā vilciena mucas vagonu un es nodomāju - ja jau šāds milzīgs vagons tiek cauri visam, tad kamdēļ es baidījos no tiem šķēršļiem, kuru dēļ nokritu?
Lai nu kā, arī te nācās pieliekties, lai galvu nepazaudētu elektrolīnijas dēļ, nācās arī karāties kā karogam pie vagona sāniem, kad elektrolīnija bija pārāk zemu, un censties nepazaudēt kājas ceļmalas metāla stabos...
Rūsa bija pieteikusi vagona malas un tās sāka locīties kā konservu bundžas vāki, uz kuriem bija liktas mūsu dzīvības, kad elektrolīnija tik tikko neskāra vagona augšu.
Veiksmīgi pārvarējuši nāves briesmas un veselā sastāvā drīz bijām vagona iekšpusē un turpinājām mierīgi baudīt braucienu, līdz nokļuvām galā.
Mērķis: kāds objekts. Nodevos tā pētniecībai gaišajā rīta gaismā, lēnām dodoties uz priekšu. Izpētes laikā sastapu
kādus bērnus, kuri neticami veikli kāpelēja pa bīstamajām konstrukcijām. Saņēmos arī drosmi un pats sev par pārsteigumu drīz vien atrados augstākajā punktā tajā angārā, līdzās zēnam, ar kuru aprunājos un smējos, ka nu ir sūdi - kā es tikšu lejā? Par laimi tur bija nepieklājīgi gluda un branga armatūra, pa kuru varēja glīti nolaisties lejup. ( ... tālāk ... )

Dienvidkorejiešu režisora Kim Sung-ho filma Geoul sokeuro (jeb "Into The Mirror") žanriski ir Detektīva krustojums ar Horror, bet pēc būtības ir oriģināla filma, kura daudzās, senās filmās aplūkotās spoguļu šausmas definēja citā pakāpē, piedāvājot skatītājam smalku spoguļattēla psiholoģisko interpretāciju. Tā ir viena no interesantākajām filmām ne tikai stāsta, bet arī (tieši) kinematogrāfiskā izpildījuma ziņā.
Filmas stāsts ir par slepkavību, tās izmeklēšanu un paralēlu cilvēka esību abās spoguļa pusēs - par cilvēka atspulgiem ne tikai fiziska spoguļattēla veidolā, bet arī (un vairāk) par tā atspulgiem psiholoģiskā kontekstā, kā arī sabiedrībā un vidē. Tāpat filma ir par spoguli kā logu starp šizofrēniski paralēli eksistējošām pasaulēm, kurās paralēlie tēli satiekas tajā brīdī, kad tie viens uz otru skatās spogulī. Un viena no filmas stāsta šķautnēm - "aizspogulija" jeb spoguļa otrā puse kā paralēls izplatījums, kurā dzīvi ved mūsu paralēlās personības ar fizisku ietekmi uz šaipus spogulim esošo spoguļattēlu vai arī kā vieta, kur viena mūsu esības daļa ved un turpina vest dzīvi pēc otras esības daļas bojāejas. Vieta, kura katram ir citāda – tāda, kādu to atspoguļo aplūkojamā subjekta psihe.
Filmas vērtību ceļ ne tikai spoguļa šausmināšana ar dažādiem lieliskiem kinematogrāfiskajiem trikiem, bet arī tas, ka filma ir arī par cilvēka psihi un tās glorificēto, mītizēto un mistificēto saistību ar spoguļattēlu gan tieši, gan metaforiski. Filmā ir ne tikai nozieguma un vaininieku pētniecība, bet arī cilvēka psihes, uztveres un paralēlā izziņa. Bet tas ir tikai stāsts - protams, pats par sevi tas ir aizraujošs, saistošs un labi nostrādāts, bet pašlaik runāju par filmu - kino mediju, kurš kādu stāstu padara par labu vai sliktu kino. Un šis, kā varat noprast, ir lieliska kino piemērs.

Kinematogrāfiski šīs spoguļpasaules mijiedarbojas tāpat kā stāstā jau no paša filmas sākuma, kad kamera eleganti ceļo no vienas spoguļrealitātes uz otru. Vērīgs skatītājs noteikti pamanīs sevis lutināšanu ar daudzajām detaļām filmas laikā - piemēram, daudz lietu un ainu tiek rādītas spoguļattēlā, tādējādi norādot un simbolizējot skatu uz mūsu pasauli no spoguļa otrās puses; filmā novērojamas vairāk vai mazāk izteiktas, vairāk vai mazāk simboliskas pārejas no vienas spoguļa puses uz otru, spēlējoties ar notikumu interpretāciju un simbolismu.
Bet bez spēlēm ar šausminoši labi atstarojošām virsmām, filmā ir arī kinematogrāfiskas rotaļas ap cilvēcības spoguļiem sabiedrībā - bieži taču novērojam to, ka cilvēki vēlas līdzināties citiem, kurus izvēlējušies par saviem etaloniem - apzināti vai neapzināti kopējot tos, tādējādi radot dzīvus to spoguļattēlus. Sevišķi jau nu tīņu vecumā, kad jaunā personība izvēlas sev elku. Režisors Kim Sung-ho piedāvā arī šādu gardu spoguļa un cilvēcības metaforu, simbolismu, kurš savā kinematogrāfiskajā izpildījumā dažbrīd lieliski konfliktē ar vispārpieņemto ainas un kadrējuma struktūru, radot gardu maindfaku - piemēram, simetriski iekārtotie detektīvu galdi, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, norādot uz muļķīgā detektīva tieksmi būt par sava vadītāja spoguli; dvīņu modeles ar simetriskiem tērpiem, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, nemaz nerunājot par simbolisko dvīņu spoguļbūtību kā tādu – lieta, kura filmā ir vairāk kā eleganti apspēlēta. ( ... tālāk ... )