Intelektuāli par popmūziku
Jan. 20th, 2009 | 12:52
Skan: Lustmord - Primordial Atom
Porās pistie, pedofobiski bezkraniālie kastrāti, izbeidziet lobotomēt tautu ar nx dienā atskaņotu miskastes un klozetpoda simfoniju September - Cry For You (You'll Never See Me Again)!!! Citādi jau, BĻAĢ, smadzenēs skan pat man - cilvēkam, kuram popsa derdz līdz mitohondriju līmenim.
Un izteikšu arī savu pieņēmumu:
Ja jūs, popisti, tiktu nolaupīti un ieslodzīti vidē bez fucking mainstream radio un TV uz gadiem 2, un ja jums tiktu dota muzikāla izvēles brīvība (visu dienu skanošs mainstream radio nav izvēles brīvība, bet gan zombēšana), jums "gaume" mainītos un kļūtu par individuāli definētu gaumi, kura sastāvētu no vairākiem mūzikas žanriem, nevis Rock/RnB/Hip-Hop (popsas fundamenti).
Un varbūt jūs pat aizdzīvotos līdz tādai izvēles brīvībai kā esība ārpus lielo ierakstu kompāniju rāmjiem, sastopot kādu indie mākslinieku. Kāpēc?
Jo popsa darbojas tā: lētas, paķerošas melodijas, naivi tīkami un mīļi dziedājumi, dziesmu struktūras, kurās ir sen standartizēts māklsinieciskums (definēts iekš 90. gadu popsas) - šis kopums tā nemitīgās atkārtošanas dēļ vienkārši iesēžas jūsu apziņā un tā atskaņošanas biežums rada to, ko mūzikā saucam par pielipšanu.
Un šādu pielipšanu, savukārt, jūs jaucat ar patikšanu, kuru, savukārt, saucat par gaumi, pakļaujot sevi konveijerizētai, standartizētai mainstream radio gaumei, precīzāk sakot - bezgaumībai, kura atspoguļojas arī jūsu klaji biežajā impotencē definēt to, kas no mūzikas mākslinieciskās bezgalības jums patīk, aprobežojoties ar atbildēm: "Tas, kas skan radio!".
Bļeģ, kad jūs pēdējo reizi sapratāt, ka kāda dziesma jums patīk?
News Flash!
Patikšana ir tāda sajūta, kad skudriņas skrien pār kauliem no domas par skaņdarbu vien, kad dziesma izraisa tādas dvēseliskās erekcijas un orgasmus kā asaras, niknumu, līdzjūtību un citādu spēcīgu pārdzīvojumu (citiem vārdiem - pilnvērtīgi pilda mākslas funkciju), nevis tad, kad konkrētā asenizācijas simfonija skan jūsu paurī atspoguļotās iepotēšanas un radiozombēšanas dēļ, kuru veic visapkār mūsu publiskajās telpās, bet kuru jūs nemanat minētās bezkranialitātes dēļ!
Sukas!
Un izteikšu arī savu pieņēmumu:
Ja jūs, popisti, tiktu nolaupīti un ieslodzīti vidē bez fucking mainstream radio un TV uz gadiem 2, un ja jums tiktu dota muzikāla izvēles brīvība (visu dienu skanošs mainstream radio nav izvēles brīvība, bet gan zombēšana), jums "gaume" mainītos un kļūtu par individuāli definētu gaumi, kura sastāvētu no vairākiem mūzikas žanriem, nevis Rock/RnB/Hip-Hop (popsas fundamenti).
Un varbūt jūs pat aizdzīvotos līdz tādai izvēles brīvībai kā esība ārpus lielo ierakstu kompāniju rāmjiem, sastopot kādu indie mākslinieku. Kāpēc?
Jo popsa darbojas tā: lētas, paķerošas melodijas, naivi tīkami un mīļi dziedājumi, dziesmu struktūras, kurās ir sen standartizēts māklsinieciskums (definēts iekš 90. gadu popsas) - šis kopums tā nemitīgās atkārtošanas dēļ vienkārši iesēžas jūsu apziņā un tā atskaņošanas biežums rada to, ko mūzikā saucam par pielipšanu.
Un šādu pielipšanu, savukārt, jūs jaucat ar patikšanu, kuru, savukārt, saucat par gaumi, pakļaujot sevi konveijerizētai, standartizētai mainstream radio gaumei, precīzāk sakot - bezgaumībai, kura atspoguļojas arī jūsu klaji biežajā impotencē definēt to, kas no mūzikas mākslinieciskās bezgalības jums patīk, aprobežojoties ar atbildēm: "Tas, kas skan radio!".
Bļeģ, kad jūs pēdējo reizi sapratāt, ka kāda dziesma jums patīk?
News Flash!
Patikšana ir tāda sajūta, kad skudriņas skrien pār kauliem no domas par skaņdarbu vien, kad dziesma izraisa tādas dvēseliskās erekcijas un orgasmus kā asaras, niknumu, līdzjūtību un citādu spēcīgu pārdzīvojumu (citiem vārdiem - pilnvērtīgi pilda mākslas funkciju), nevis tad, kad konkrētā asenizācijas simfonija skan jūsu paurī atspoguļotās iepotēšanas un radiozombēšanas dēļ, kuru veic visapkār mūsu publiskajās telpās, bet kuru jūs nemanat minētās bezkranialitātes dēļ!
Sukas!
Pilns sakāmais | Komentēt (26 gab) | Add to Memories
Rīgas Slāvu rūpnīca
Jan. 20th, 2009 | 05:15
Skan: Akayo Toyoda - Fatal Frame 2 OST
Svētdiena, 2009. gada 18. janvāris. Jāceļas astoņos, lai paspētu uz norunāto pasākumu – Rīgas Slāvu rūpnīcas notekūdeņu ietaišu kompleksa apskati, iespējamās geokeša medības un uzrāpšanos slavenajos tās torņos, kuru augstums pēc acu mēra ir tuvu simts metriem. Negribīgi, tomēr visnotaļ priecīgi biju izsvempies no siltajiem deķiem un drīz jau biju gatavs sniegt savu dvēseli piedzīvojumu ķepās. Notraucu no zābakiem nedudz no iepriekšējā bradājumā uz tiem uzrkātā baltā, neēdamā verķa un ar dāmu devos uz staciju. Un beigu galā, pēc visas izbraukšanas laiku maiņas, vilcienā jau nedaudz iepazinušies ar pārējiem racējiem, ieradāmies galā un braši devāmies cauri Rīgas Slāvu rūpnīcas parādes vārtiem, lai pa ceļam papriecātos par tās diženumu un, uzkavējoties atmiņās, apsvērtu apskates maršrutus atpakaļceļā no Rīgas Slāvu rūpnīcas notekūdeņu attīrīšanas ietaišu caurbaudīšanas.
Galamērķa pirmie sveicieni mums bija no kādas ēkas ar pagrabu, aiz kuras slēpās notekūdeņu kolektori – lielie, apaļie caurumi ar maisītājagregātu karkasiem pa vidu – šī kompozīcija sniegotajā Lielupes krastā bija redzama un gaidīta jau pa gabalu. Pirmās bildes tapa tieši šajā ēkā pakalna galā. Tā bija tukša, gaismas un pamestības pielieta ķieģeļu ēka, kura no pagātnes sevī bija atstājusi dažus revidētus elektrosadales transformatorus, gružus, estētiski lūpošu apmetumu un pagrabu – pilnu ar kastēm, kurās taisni vai prasījās ieraudzīt kādu kartupelīti, kurš attaisnotu no pagraba nākošo smaržu, bet tos tur neieraudzīju. Pēc pagraba apskates ļaužu bariņš sadalījās sīkākās vienībās.
Tālāk jau devāmies aiz pakalna slēpto kolektoru valdzinājuma varā, aiz sevis samaitājot plāno sniega kārtiņu, atstājot tajā savas pēdas, kuras nepārprotami veda uz galvenajām notekūdeņu apsaimniekošanas ēkām, kuras izvērtās par pasākuma centrālo fotomodeli gluži vienkārša iemesla dēļ – tajās joprojām saimniekoja daudz pagātnes mantojuma, kurš vēstīja par šeit agrāk veiktajām saimnieciski-slapji-elektroniskajām darbībām, kuras varētu būt pārtrauktas ap 2000. - 2003. gadu, ja vien mana atmiņa neviļ. Relatīvi nesenas pamestības aura ieskāva šīs ēkas. ( ... tālāk ... )
Galamērķa pirmie sveicieni mums bija no kādas ēkas ar pagrabu, aiz kuras slēpās notekūdeņu kolektori – lielie, apaļie caurumi ar maisītājagregātu karkasiem pa vidu – šī kompozīcija sniegotajā Lielupes krastā bija redzama un gaidīta jau pa gabalu. Pirmās bildes tapa tieši šajā ēkā pakalna galā. Tā bija tukša, gaismas un pamestības pielieta ķieģeļu ēka, kura no pagātnes sevī bija atstājusi dažus revidētus elektrosadales transformatorus, gružus, estētiski lūpošu apmetumu un pagrabu – pilnu ar kastēm, kurās taisni vai prasījās ieraudzīt kādu kartupelīti, kurš attaisnotu no pagraba nākošo smaržu, bet tos tur neieraudzīju. Pēc pagraba apskates ļaužu bariņš sadalījās sīkākās vienībās.
Tālāk jau devāmies aiz pakalna slēpto kolektoru valdzinājuma varā, aiz sevis samaitājot plāno sniega kārtiņu, atstājot tajā savas pēdas, kuras nepārprotami veda uz galvenajām notekūdeņu apsaimniekošanas ēkām, kuras izvērtās par pasākuma centrālo fotomodeli gluži vienkārša iemesla dēļ – tajās joprojām saimniekoja daudz pagātnes mantojuma, kurš vēstīja par šeit agrāk veiktajām saimnieciski-slapji-elektroniskajām darbībām, kuras varētu būt pārtrauktas ap 2000. - 2003. gadu, ja vien mana atmiņa neviļ. Relatīvi nesenas pamestības aura ieskāva šīs ēkas. ( ... tālāk ... )