Sūrreālisms - Alghazanth - Subliminal Antenora (2000)

1. Breathless Flesh Sculpture
2. The Igneous Embrace
3. Daemonolith
4. Netherworldly
5. Of Predators And Preys
6. The Mirrored Deathwish Paranoia
7. An Ode To The Bringer Of Chaos
8. Anno Sathani

Žanrs: Sypmhonic Black Metal
Izdots: Woodcut Records, 2000

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Kaut kādu iemeslu dēļ man šķiet, ka somu Alghazanth ir iztikuši bez viņu dārdošā (radošā) gara cienīgas atpazīstamības. Raudzīšu tur ko labot – iesēt viņu simfoniski melodiskā Black Metal sēklu kādā auglīgā miesā.

Alghazanth ir viena no tām bandām, kura bija to bandu sarakstā, kuras man atklāja Black Metal saltās būtības pavedienus. Tas bija 2005. gads. Tās bija viņu mājas lapā iegūstamās dziesmas Breathless Flesh Sculpture; Of Predators And Preys; My Twin Of Disorder; The Circle Of Six; Soulquake – visas tās savulaik demonstrēja dažādas Alghazanth pēriena spektra daļas – gan nosodoši ātras, gan bezžēlīgi episkas, taustiņiem piesātinātas (kuri gan bija savās vietās darot tieši to, kas tiem jādara – jāsulo Metal), gan vienkārši tīri ļaunas, ar Death Metal cienīgu brutalitātes izpausmi, agresiju un spēkpilno troksni apveltītas Alghazanth skņas.

Tikai kādu nedēļu atpakaļ es vēlreiz ieraudzīju šīs dziesmas mētājamies vienas pašas, bez to albumu māsām un nolēmu laboties, un jau pēc stundas manā rīcībā bija gandrīz visas viņu kompozīcijas no visiem albumiem, sakārtotas pēc manas pedantiskās gaumes. Ņemot vērā to, ka divas no minētajām dziesmām ir atrodamas 2000. gada albumā Subliminal Antenora, recenzēšu to.

Atskaņoju albumu un tas sākās ar man jau gadiem zināmo un augsti vērtēto Breathless Flesh Sculpture, ar industriālveidīgo sākumu. Šis daiļums rāda vienu no savām Alghazanth zīmola būtībām – nedaudz zemāk noskaņotas ģitāras, kuras mīl arī soliņus un pamatīgus akcentus uz sevi kompozīciju struktūrās, kuru skaņas dēļ tās iegūst Death Metal agresiju; vokāls, kurš augstākajās toņkārtās demonstrē patīkamu aizsmakumu un sajūtamu agresiju, bet zemākajās – kārtīgs growliņu; bungas, kuras dārd gan trešīgos, gan tīri zaimojoši bleķiskos, gan sulīgi un asiņaini desīgos ritmos, lieliski diktējot kompozīciju ritma pasāžas – tās neizlien ne centrā, nedz nolien maliņā, bet ir Alghazanth skaņas receptes sastāvdaļa; un taustiņi, kuri daiļi ir atraduši vietu, kur iestarpināties un akcentēt..

Līdzīga skaņas maniere ir arī pārējā albumā. Tajā ir arī iekļautas atmosfēru būvējošas, tīri uz taustiņiem būvētas kompozīcijas, kuras sevī imitē orķestrus un abstraktas, melodiskas skaņas.
Ja šos taustiņus savienojam ar ģitārspēles un bungu dārdu manieri, Alghazanth žanrsiko piederību sliecos dēvēt nedaudz plašāk, proti: Sypmhonic Black Metal tas ir pamatā, jā, bet teju 40% atlikušās skaņas veido gan brutalizēts melodiskums, gan growli, gan bezžēlastības pilni un ātruma piesātināti rifi, kuros tajā pat laikā ir ietverts melodiskums. Bet, ne tādā izpratnē, kāda nāk prātā, kad runa ir par Ziemeļvalstu muzikālo melodiskumu – nav te puņķošanās, ir tīra un auksta Black Metal ķetna, kuras izpildījuma talants burtiski gāž nost no kājām, epidermu saslej kaifa skudriņās un baznīcēnus burtiski nogalina. Subjektīvi prasās papildinājums Alghazanth skaņas apzīmēšanai – Symphonic Black Metal ar Death Metal piešprici.
Rezultāts ir tāds, kādu rāda albums – no ekstremitātēm nost gāžošs brūvējums, kurš spilgti izpaužas kompozīcijās Daemonolith, Netherworldly, Anno Sathani – simfoniska un melodiska, talantpilna Black Metal paraugstunda, bez kuras atskaņošanas uz pilnu skaļumu es gluži vienkārši nespēju iztikt. Viennozīmīgi - kaimiņu sūdzību paciešanas vērta bauda!

Arī pārējā albumā rifi asiņo aizkapa dzīvības un dēmoniskā spēka pilnuma dēļ – katrs no tiem ir paķerošs: cits mazāk, cits vairāk. Bet bass – bass ir vēl viena Alghazanth skaņas uzteicamā sastāvdaļa – tas viņu rifus padara vēl ļaunākus, dziļākus un graujošākus, paķerošākus (lasīt: catchy).

Of Predators And Preys. Kompozīcija, kuru caurvij sūrs melodiskums, Arcade aparātu skaņas (patīkams pārsteigums iz WTF plauktiem), vidējs temps un citādas, biezinošas taustiņu pasāžas, blastbīti, ķērcieni un kopmozicionālas, bet absolūti savstarpēji saistītas strukturāklās svārstības, dažādi Metal elementu savienojumi vienā gardā lielumā, kuram pa virsu iet Nebiros rīkles skaņa.

The Mirrored Deathwish Paranoia demonstrē smagnējāko Alghaznth pusi šajā albumā: pieklājīgi svārstīgas struktūras, daudz growlu, basa un tam visam pāri ļaunskanoši taustiņi un melodiskums, kuru pamatā rada ģitāras, bet spilgtina taustiņi un vokāls. Bet, kā jau teicu, tas nav nīkulīgais melodiskums – drīzāk tas ir pēriens tam, ļauna melodiskuma demo versija.

Bez growliem un savdabīgajiem Alghazanth shriekiem ir arī tīrs dziedājums dziesmā Ode To The Bringer Of Chaos – vēl viena dažādības plāksne.

Un tad ir sasodīti iznīcinošā kompozīcija Anno Sathani, kuras piedziedājums liek bez maz vai ķērkt līdzi rindas, definētajā piselīgi galvu cērtošajā taktī:
ANNO SATHANI, ANNO SATHANI
ANNO SATHANI, THE YEAR OF BLASPHEMY
ANNO SATHANI, ANNO SATHANI
ANNO SATHANI, THE YEAR OF SODOMY

Visbiežāk atskaņotās albuma kompozīcijas: Breathless Flesh Sculpture; The Igneous Embrace; Netherworldly.


http://www.alghazanth.com/
http://www.metal-archives.com/release.php?id=8080
http://www.myspace.com/alghazanthofficial