Sūrreālisms - Inteliģents zombijs

Tautu kultūrās eksistē dažādi nemirušie - no briesmoņiem vampīriem, līdz elegantiem vampīriem, no absolūti stulbiem zombijiem, līdz inteliģentiem.

He, šonakt bija sapnis no diezgan pasen nesapņotā cikla, kuru varētu nosaukt par "Izroc savu māti!"

Tika atrakta mamma no kapa, kurā tā guļ kopš man ~septiņi. Bet paskats vēl nebija nemaz tik šausminoši nelietojams - par spīti tam, ka man jau 32. Vien pamatīgi nes pēc līķa un ādas krāsa nekāda. Un šur-tur kāds zobs pavīd. Nekas, ko nevarētu pielabot. Ģimene ir priecīga - mamma atkal ir starp mums, bet es ievēroju distanci. Beigu galā tas ir vienkārši nepareizi. Un es nevaru samīļot labi izturētu līķi, lai kā arī gribētos visu šo zaudējuma sāpi izlikt viņas apskāvienos. Viņas āda vienkārši ir... Viņa ir mirusi. Par spīti tam, ka staigā. Un es vairāk rēķinos ar to mirušo aspektu. Nekā zombisko. Un neizskatās, ka mammas zombītis to pādzīvotu. Šis nav stulbais zombijs. Viņa nesiekalojas, nav tukšs skatiens, un viņa uzvedas cilvēkam absolūti adekvāti. Un tomēr kaut kas traucē. Tāds nieks kā nāve.

Ideja šiem sapņiem kā vienmēr - restaurēt saliedēto ģimeni, kas reiz bija pilnā sastāvā. Tāda mūžīgi ir šī sapņu cikla pamatideja, vien mēdz atšķirties tehniskā, jebšu resurektēšanas puse. Citreiz akcents tiek likts uz intravenoziem konservantiem (kaut kas uz Re-Animator), citreiz tīri uz Dr. Frankenstein metodiku. Bet gala rezultāts nekad nav kā filmās. Ja nu vienīgi neskaita Penny Dreadful. Jā, ar šo seriālu varētu salīdzināt. Rezultāts vienmēr ir kvalitatīvs - beigās būtu grūti atšķirt no vēl nemiruša civēka - gluži kā Proteus.

Pēc pamatīga strīda atkalapvienotās ģimenes izpildījumā atklājās šīs konkrētās epizodes centrālā tēma - mammzombija loma plašākā kontekstā. Cilvēces kontekstā. Proti., vai nemirušajiem vispār ir vietas cilvēku vidū. Skaitot no nelegālās atkalatdzimšanas, beidzot ar neskaitāmiem ētikas apsvērumiem. Viens no tiem: Nemirušajam nav pilns cilvēkam piemītošs un to raksturojošs apziņas komplekts. Pusdzīvē atgrieztais ir pusdzīvē atgrieztais. Nekas vairāk. Cilvēku raksturojošā elementu buķete daļēji tārpu aiznesta (un atpakaļ nedabūt - tārpi paši jau sen miruši), tā ir sapuvusi un iesūkusies arī zemē. Nepiemīt, piemēram, bailes no nāves. Līdz ar ko nepiemīt bailes kā tādas - gan par savu tuvinieku, gan par savu dzīvību. Un tas devalvē dzīvi kā tādu, jo, kā izrādās, šis pilnā komplekta trūkums noved līdz absolūti loģiskajam gala secinājumam sapnī - atgrieztais cilvēks nepaliek dzīvo starpā mīlestības, pieķeršanās vai kaut vai pazaudēšanas baiļu dēļ. Viņš paliek tāpēc, ka burtiski ir atkarīgs un pieradināts. Pastarpināti pārtiek no bijušo tuvinieku sāpēm un tieši pārtiek no viņu sniegtajiem pēckapa dzīves uzturēšanas līdzekļiem un metodikām. Un tas nav pareizais iemesls. Un atraktā par to nebēdājas - arī šī emocionālā izpausme iztrūkst, kas vēl vairāk apliecina, ka mammai starp mums vietas nav. Tā ir zaudēta pirms daudziem gadiem.


Ap pus četriem pamodos, samīļoju kaķīti un gulēju tālāk. Pēdējā laikā ne visai bieži sanāk sapņos skatīties kvalitatīvu Horror.