Sūrreālisms - Trespassers will be prostituted

Lūk, kāpēc man ne visai patīk tērēt laiku, enerģiju un naudu, lai sarunātu bridienu kādā objektā. Nesenais gadījums: mēs, neliela kompānija, kā jau normāli cilvēki, kas nodarbojas ar pieklājīgu trespassingu, pārlīdām pāri kādas šķietami pamestas industriālās teritorijas žogam. Skatāmies, ka netālu stāv normāls mersis un vēl drazas kaut kādas. Izskatās, ka ir apsardze. Domājam: lauks te tāpat ir pārskatāms kā uz delnas - davai, iesim pieteikties pie apsarga un uzprasīsim, vai drīkstam pabradāt. Pieejam un apsargam (neoficiāls, bez uniformas) ar vienu aizduļķojošos aci sejā šoks un mazs izbīlis. Uz mūsu runām šis nereaģē un izturās tā, it kā būtu sabijies un ātrāk gribētu no mums tikt vaļā. Atkratoties no viņa, tomēr izspiedām info kur kā ko darīt - nāciet pirmdien, runājiet ar otro apsargu. Aizejam.
Atnākam - jauns puika (zem 30), arī bez uniformas. Uzņēmums značit nelikumīgi nodarbina. Bet par to pofig, galvenais sarunāt ģēlu. Lūk, iegūstam telefona Nr. Zvanu - savieno ar ārzemēm. Pastāstu ko gribam, pretim dzirdu kārtējo "tur nav, ko darīt" un "nav kultūrvēsturiski", bet tomēr adresāts izrādās laipns un sarunājam, ka viņš atmetīs man SMS ar uzņēmuma vadītājas (vai tamlīdzīgi) telefona Nr. Pēc kādām 30min, braucot jau uz citu, uz pusi pliekanāku objektu, saņemu SMS ar telefona Nr. Zvanu. Paceļ - "jā, lūdzu, tikai iepriekš gribētu faksētu oficiālu iesniegumu brīvā formā". Nav problēmu, saku. Piesaku aptuveni sestdienu uz 14:00. Lūk, smadzeņoju un rakstu, un uzcepu beigu galā to, manuprāt, tīri glītu un pārdomātu. Tad parakstījām un nesu uz pastu. Samaksāju par faksu 0,48Ls un gaidījām sestdienu. Piektdien saņemu zvanu no faksa adresāta: "jā, ok, nāciet, bet iekšā gan nevarēs iet un, lūdzu, ievērojiet mūsu prasības objektā". Nopūšos, bet domāju - jāaiziet ir, beigu galā nevar šādu čakarēšanos atmest ar nepiepildītu roku un gan jau, ka varēs iešmaukt ēkās. Beigu galā - ja sarunāts, jāaiziet vismaz apostīt un nopētīt situāciju. Pienāk sestdiena un biedrs Maita atmet ar roku, jo neesot tā vērts. Mēs ar cienīto gan aizbraucam.
Sagaida mūs trešais apsargs - izskatās mazliet pēc zeka un protams, ka bez formas. Ielaiž iekšā un saka, ka vilksies līdzi. Tā nu arī staigājām, pļāpājām un mēģinājām visādi teikt, ka iekštelpās, ja domā ar galvu, uz tās nekas nekrīt. Bet bez augļiem. Toties cilvēks izrādījās tīri zinošs un ar cienījamu humora izjūtu. BET.

1) Pieklājīgi trespasseri redz, ka objekts apsargāts - pieiet pie apsarga papļāpāt. Rezultāts 0/5;
2) Aizejam citu dienu, dabūjām numurus. Rezultāts 2/5;
3) Zvani uz diviem tel. Nr. Rezultāts 3/5;
4) Sarunā, uzraksti iesniegumu, aizfaksē. Rezultāts 3/5;
5) Aizej, dabū piespiedu gidu un tomēr netiekam interesantākajā daļā. Rezultāts 1/5.

Vai šāds čakars ir tā vērts? Atkarīgs no rezultātiem, protams. Ja cilvēki ir spriestspējīgi un zina, ka neeksistē normatīvais akts (vai arī parādiet man to, lūdzu), kas viņiem piespiedu kārtā uzliktu atbildību par cilvēkiem (nedarbiniekiem un citādi nesaistītiem ar uzņēmējdarbību konkrētā objektā), kas iesniegumā atbildību noņēmuši no viņu pleciem... Ja cilvēki netēlotu mammas, norādot pieredzējušiem urbexeriem, kas bijuši krietni nolaistākās ēkās, kur var un kur nevar iet... Ja iesniegums rezultētos iekš tā, ka atver vārtus un laiž pastaigāties brīvā vaļā (porcelāns un RGK, piemēram), tad tas būtu tā vērts, protams. Bet konkrētais gadījums? Kā izlūkpasākums: jā. Kā interesanta pieredze: daļēji. Kā bradājums: SKUJU! Bet nu, vismaz dažas filmas fočenes un viena HTC Sensation bilde kabatā. Tas tā, ja cenšamies uz lietām skatīties kaut cik pozitīvi

Hail trespasser!