Sūrreālisms - Paškritika

Aizvakar(?) man pateica vienu lietu, kas pēc īsas aizdomāšanās šķiet visnotaļ patiesībai atbilstoša vai vismaz konstatē daļu no lietu kārtības. Proti, pirms kāda nu jau laba laiciņa kāds cienījams indivīds pavēstija, ka par lētākām naudiņām var pie viņa dabūt kvalitatīvu mantu. Fotofilmiņu – diapozitīvo. Un, tā kā pēdējā laikā šauju ar E6 filmiņām (dia), paņēmu no viņa četras uz pēcmaksu. Vienu uzreiz iemetu iekš Olympus OM-1 SLR ar Zuiko 50mm f/1.8 objektīvu, otru iekš ФЕД-5с tālmēra ar Индустар-61Л/Д 50mm f/2.8. Nepierasta izšķērdība – vairākas filmiņas nu ir pieejamas brīvai lietošanai.

Salīdzinoši ātri OM-1 apēda vienu filmiņu. Devos to nest attīstīt un iemetu iekšā nākamo. Pafočēju arī ar Fedu mazliet, taču OM-1 ērtumu iekš manuālo SLR pasaules nezinu, kas var pārspēt. Lūk, pēc kāda laiciņa saņēmu filmiņu un aizvakar ieliku iekš PSRS laidiena diapozitīvu rāmīšiem. Sarāmētos saliku iekš PSRS Hi-end ar pulti vadāmā diaprojektora kārtridža un sākām skatīties. (Ne)skaidras kļuva dažas lietas:
- Pie velna, kādas huiņas esmu fotografējis un kāpēc?
- Kas ar ekspozīciju? Puse no bildēm ir nepietiekami eksponētas!
- Kur ir interesantas fotogrāfijas? To šeit ir ļoti maz.

Pirmā skatīšanās sesija atstāja ne visai labu aromātu dvēselē par paveikto. Kas ir pietrūcis? Kāpēc ir tik daudz brāķu? Esmu pārāk kritisks pret sevi? Bet tas taču labi. Jāatsijā huiņas no vērtībām.

Te nu var citēt manas dārgās teikto: „Tev nevar dot filmiņas pa lēto!”.
Laikam jau, ka tā arī ir – ja lietai piemīt lielāka vērtība, ar to uzmanīgāk apiešos. Rūpīgāk un prātīgāk. Sevišķi tad, ja šī lieta manā virzienā ir mērojusi pagrūtāku ceļu. Un te nu es pa lēto dabūju 4 filmiņas un fočēju visādas huiņas... It kā tam nevajadzētu tā strādāt. Bet tad ir kaut kur citur kļūda jāmeklē. Nē, patiesībā šis arī ir arguments. Tātad, mazāka vērtība + nedošanās kaut kur fotografēt. Vot, te jau varētu būt atbilde. Fotogrāfam piedien ne tikai redzēt skaistumu, bet arī to atrast un prasmīgi fiksēt – pavisam labi ir tad, ja šis vēl pamanās ielikt kaut ko sevi raksturojošu – bet tas jau ir krietns nākamais līmenis. Nākamā attīstības kasta. Nirvāna? Šajā filmiņā ir tikai tās pirdiena atstātais aromāts.

Lai gan – varbūt nav nemaz tik traki. Taču, ja salīdzinām ar pilnas cenas filmiņām, produktivitāte ir cietusi. Ļoti: no 20 kārtridža ieliktajiem diapozitīviem kādi 5-8 ir labi. 5-8 kadri no 36!!! (!) Ne jau nu mani fotografēšanas paradumi mainās, vadoties no cenas. It kā nē. Taču redzams ir tas, ka produktivitāte kaut kā ir cietusi. Nemeklēju un neatradu kaut ko foršu un interesantu? Trūka cieņa pret filmiņu? Sastrīdējos ar to? Raudzījos uz to, kā uz kaut ko zemāk stāvošu? Kā uz jauniņo? Ha, tā varētu būt! Kā uz jauniņo. Pārsvarā fočēju ar Agfa CT Precisa 100 un Fujifilm Fujichrome Sensia 100 (lētākas, pieejamākas). Bet tagad tiku pie citas filmiņas - Fujifilm Fujichrome Provia 100F (vai Velvia – nav svarīgi, galvenais, ka citas).
Katrai filmiņai ir savi niķi un šķiet, ka šī man tos parādīja. Vēl jau arī tas, ka diafilmas Latvijā nopērkamas tikai vienā vietā (ja maldos, palabojiet) – BFS. Un tur ir tikai ISO100 diafilmas. Mazjūtīgas, balansētas dienas gaismai. Iekštelpās jālieto papildus apgaismojums vai ilgākas ekspozīcijas ar atvērtu fragmu un/vai statīvu. BET – ej nu nofotografē kaķīšus ar mazjūtīgu filmiņu... Tas izskaidro ekspozīcijas brāķi: lielākā daļa tika fočēta iekštelpās. Noslinkoju, nepieliekot klāt PSRS laidiena zibeni, kuru varēju mierīgi tēmēt pret griestiem, iegūstot pieklājīgu gaismas pērienu kadra piepildīšanai. Bet nu... Mūžu mācies.

Un jā, protams – nebiju nekur uz kaut ko interesantu, neredzēju neko interesantu, nefiksēju. Vien visādas huiņas.

Tātad, piezīmes (darāmais): iet laukā/meklēt skaistumu, bet, ja skaistums ir mājās, lietot zibeni pat tad, kad šķiet, ka nevajag. Un cienīt arī vieglāk nākušas filmiņas, netērēt tās visādām huiņām. Enerģiju, kura rodas gribot fočēt, labāk izmantot komponējot kadrus galvā.

Sanāk, ka man vajag ne tikai lēnāku laiku, bet arī subjektīvi mērāmu lielāku pievienoto vērtību. Cerams, ka nākamajās filmiņās ņemšu šīs savas pārdomas vērā.

Lai nu kā - jā, 31. decembrī pie manis DIAlietu skatīšanās. Sanāks tāds kā atskats uz šo un citiem aizgājušajiem gadiem.