Es mīlu Tevi, Rīga!

« previous entry | next entry »
Oct. 10th, 2008 | 11:01
Skan: Blut Aus Nord - My Prayer Beyond Ginnungagap



Pabrukušu vai pussabrukušu, pamestu, neapdzīvotu un citādi mākslinieciski noskaņotai acij un dvēs’lei baudāmu Rīgu, kura visskaistāk sevi man rāda naktīs - atkailinot savas Padomju laikā koptās un lolotās miesas, kuras bikli izgaismot ar lukturīti. Rīgu, kura nevienam steidzīgajam ikdienas cilvēkam nav vajadzīga un šķiet bīstama esam; pilsētu naktī, kuras aprūsējošais tērauds un pamestie, ar sūnām apaugušie mūri ar neatvairāmu spēku aicina mani iekšā savās tumšajās, valgajās ejās, kur joprojām ož pēc Padomju laiku varenības, filozofijas, uzskatiem un nostalģijas. Aicina ieiet sevī lai sniegtu dvēselisku labsajūtu, kuru var salīdzināt vien ar ezotērisku kopošanos ar Visuaugstāko šāda skaistuma aizbildni – Laiku, Pagātni. Vienīgi žēl, ka šādas vietas piesaista arī deģenerātus – un tie jau tur neies veldzēt savu dvēseli, barot to ar tik neaprakstāmu daili, - tie ies graut manas skaistās, vāji iepazītās Rīgas senās miesas, ies deģenerēties un ies atstāt savas liecības par personisko deģenerāciju uz manas pilsētas mūriem, ies slēpties un laupīt, apdraudēt un iezīmēt savas teritorijas, ies darīt visu, lai šādas vietas tiktu nožogotas un padarītas par nepieejamām. Apzināti vai neapzināti – tas vairs nav būtiski. Būtiski ir tas, ka ar katru elpas vilcienu man tīkamā Rīga tiek piesmieta kā veca, nekam nederīga mauka :/

Bet vēl ir laiks, vēl ir! Ir noskatītas vairākas manas pilsētas ķermeņa daļas, kuras nu ir tikai fiziski jāatrod un jāizbauda. Bradājumu vietas - pamestas civilās nozīmes ēkas, industriāli kompleksi un arī militāri objekti. Vienkārši – skarbas, tajā pat laikā ļoti romantiskas Rīgas aprises, seja ar laika atstātajām grumbām, vaibsti, kuri gluži kā es pauž mizantropiju pret tiem necilvēkiem, kuri šīs vietas posta, deģenerējas tajās.
Jauns, spēcīgs lukturis ir iegūts, atliek tikai viens – šovakar, kad manu Rīgu ieskaus dzeltena laternu gaisma un steidzīgie dosies skatīties savus seriālus, doties baudīt kādu daļiņu no tās Rīgas, kuru mīlu!


Bilde ņemta no www.bradajumi.lv
Tags: ,

Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories


Comments {11}

(nav)

from: [info]zigmunds
date: Oct. 10th, 2008 - 09:50
Pilns sakāmais

Ikreizi, kad ieeju kādā graustā man no tās īpatnējās vecuma-pelējuma-hwz smakas paliek nelabi.
Kad biju sīks no mājas netālu bija viens kautkāds padomju laika pamests šķūnis pilns ar gāzmaskām, respiratoriem un visādiem nenosakāmas izcelsmes hlamiem. Vēl tur bija visādi tādi jocīgi krāšņi plastmasas lējumi. Vietējie stāstīja, ka tur padomju gados esot ticis viltots dzintars (jā tieši tā - dzintars). Tas šķūnis stāvēja gadiem aizslēgts, bet mēs jau sīki, intereses vilināti, atradām akmens pamatos caurumu pa kuru ielīst iekšā. Tur varēja ņemties un rakņāties caurām dienām, visu laiku bija interesanti kautko atrast.
Diemžēl tagad tā vecuma smaka ir vienīgais, kas palicis manās nāsīs no tās vietas. Kad vietējie šīfera jumtu bija jau noplēsuši, un pēc viņu uzskatiem visu vērtīgāko pa vakariem aizstiepuši uz mājām, izdomājām iekšā iekurt ugunskuru un tā nu tas ūķis nosvila :D

Atbildēt | Pavedinājums


Ivo

(nav)

from: [info]disfigurator
date: Oct. 10th, 2008 - 09:54
Pilns sakāmais

Tā jau laikam ir, ka vislielākie demolanti ir sīkie (vai vecāki cilvēki, kuri garīgajā attīstības līmenī ir sīki), kuri līdz galam neapzinās savas rīcības seku un objekta nozīmīgumu citu acīs, ehh

Atbildēt | Ļaunuma sakne