Sūrreālisms - Post a comment

Pabrukušu vai pussabrukušu, pamestu, neapdzīvotu un citādi mākslinieciski noskaņotai acij un dvēs’lei baudāmu Rīgu, kura visskaistāk sevi man rāda naktīs - atkailinot savas Padomju laikā koptās un lolotās miesas, kuras bikli izgaismot ar lukturīti. Rīgu, kura nevienam steidzīgajam ikdienas cilvēkam nav vajadzīga un šķiet bīstama esam; pilsētu naktī, kuras aprūsējošais tērauds un pamestie, ar sūnām apaugušie mūri ar neatvairāmu spēku aicina mani iekšā savās tumšajās, valgajās ejās, kur joprojām ož pēc Padomju laiku varenības, filozofijas, uzskatiem un nostalģijas. Aicina ieiet sevī lai sniegtu dvēselisku labsajūtu, kuru var salīdzināt vien ar ezotērisku kopošanos ar Visuaugstāko šāda skaistuma aizbildni – Laiku, Pagātni. Vienīgi žēl, ka šādas vietas piesaista arī deģenerātus – un tie jau tur neies veldzēt savu dvēseli, barot to ar tik neaprakstāmu daili, - tie ies graut manas skaistās, vāji iepazītās Rīgas senās miesas, ies deģenerēties un ies atstāt savas liecības par personisko deģenerāciju uz manas pilsētas mūriem, ies slēpties un laupīt, apdraudēt un iezīmēt savas teritorijas, ies darīt visu, lai šādas vietas tiktu nožogotas un padarītas par nepieejamām. Apzināti vai neapzināti – tas vairs nav būtiski. Būtiski ir tas, ka ar katru elpas vilcienu man tīkamā Rīga tiek piesmieta kā veca, nekam nederīga mauka :/

Bet vēl ir laiks, vēl ir! Ir noskatītas vairākas manas pilsētas ķermeņa daļas, kuras nu ir tikai fiziski jāatrod un jāizbauda. Bradājumu vietas - pamestas civilās nozīmes ēkas, industriāli kompleksi un arī militāri objekti. Vienkārši – skarbas, tajā pat laikā ļoti romantiskas Rīgas aprises, seja ar laika atstātajām grumbām, vaibsti, kuri gluži kā es pauž mizantropiju pret tiem necilvēkiem, kuri šīs vietas posta, deģenerējas tajās.
Jauns, spēcīgs lukturis ir iegūts, atliek tikai viens – šovakar, kad manu Rīgu ieskaus dzeltena laternu gaisma un steidzīgie dosies skatīties savus seriālus, doties baudīt kādu daļiņu no tās Rīgas, kuru mīlu!


Bilde ņemta no www.bradajumi.lv