Henrijs Dardžers
"Ar apbrīnojamu nežēlību glandekiešu kareivji moka un izvaro kailos bērnus, bet vietām parādās autora pašportreti, kuros viņš sevi dēvē par "bērnu aizstāvi" un "glandekiešu slepkavu". Nevajag būt pārāk atjautīgam, lai saprastu, ka autsaideru mākslas kritizētājiem tā bija medusmaize - iespēja kvalificēt mākslinieku kā nesodītu pedofilu vai sērijveida slepkavu.






Iespējams, ka Dārdžeram tā arī nekad nebija gadījies būt muzejā un ka viņam par mākslas vēsturi bija ļoti aptuvena izpratne. Bērnībā ilgāku laiku pavadījis psihiatriskajās slimnīcās, šis dīvainis gluži kā sentimentālās Holivudas filmās visu dzīvi nostrādāja dažādās Čikāgas slimnīcās, veicot trauku mazgātāja, apkopēja, durvju sarga pienākumus. Viņš bija dziļi reliģiozs, apmeklēja mesu katru dienu, dažreiz pat vairākas reizes dienā, reti runājās un, ja to darīja, tad arī galvenokārt pats ar sevi."