Nepabeigtā dienasgrāmata


Reply To:

??eogr??fija @ 10:42

[info]dienasgramata:

Ceļš no manām pirmajām mājām uz manu pirmo skolu - ar kājām līdz šosejai, kur jāgaida autobuss, tad divas pieturas un vēl kājām cauri mežiņam un parka alejai. Reiz ziemā es nokavēju autobusu un skrēju uz skolu pāri laukam, cerēdams, ka tā paspēšu uz stundas sākumu, sniegs bija biezs un pārklāts ar sērsnu, kājas zem zilajām skolas formas biksēm bija sagrieztas asinīs un stunda nokavēta tik un tā. Bet karjeros dzīvoja ķīvītes, tur varēja bradāt un apmaldīties, nokļūt uz vientuļām saliņām, kas izveidojušās karjeru vidū, vai lekt no stāvajām malām, kur vēl nesen ir rakta smilts. Karjera ziemeļu pusē, ko apspīdēja saule, dzīvoja odze, goda vārds, es vienreiz redzēju.




Mana pirmā skola atradās vecā muižas parkā, taču no tās bija sagabājies tikai viens mednieka tornītis viltoto pilsdrupu žanrā. Un koki - milzīgi, vecas lapegles, kļavas un oši. Pāri upei bija redzamas vien bezgalīgas pļavas. Zīmēšanas stundās mēs gājām ārā, sēdējām krastā nogāzē un gleznojām pretējo krastu, man vislabāk sanāca saullēkti, lai gan saulēktus mēs nekad negleznojām, vienīgi pēc atmiņas. Zīmēšanas skolotājs bija briesmīgs dzērājs un no dzeršanas nomira. Šķiet, ka vienu brīdi viņš bija arī skolas direktors, iedomājieties - zīmēšanas skolotājs un direktors! Bet atceļā no skolas bija jādodas mežiņā, kur mums atradās štābiņš un slepenās vietas. Rudenī lazdās nogatavojās rieksti, bet parkā lēkāja vāveres.




Tad mēs pārvācāmies uz pilsētu un dzīvojām blokmāju rajona piektajā stāvā, labi, ka vēl pēdējā mājā uz stūra, aiz tās sākās pļavas, kaut kāds pusmilitārs aerodroms un tālāk pavisam noslēpumainas teritorijas - vienā pusē aiz pļavām dzīvoja čigāni (tā vismaz runāja, un no tās puses uz skolu ieradās klasesbiedrene čigāniete, kas spēlēja klavieres un smējās tā, ka nevarēja apstāties, viņas dēļ nācās pārtraukt stundu vai arī izraidīt no klases), otrā pusē atradās militārā bāze ar iznīcinātājiem un kodolraķetēm (tā vismaz es domāju), bet mājas bija tik tuvu, ka vakaros varēja ar tālskati pētīt, kā pretējo māju iemītnieki pirms miega izģērbjas (neko skaists jau tas skats nebija, erotiskumu šim procesam piešķīra drīzāk aizliegtības sajūta).




Bet piedzimu es vecmāmiņas mājā, pareizāk sakot, tur kādreiz dzīvoja arī vectētiņš, bet viņš bija dzelzceļnieks un drīz nomira. To, kā es piedzimu, es neatceros, bet atceros, kā gāju vasarās ciemos - no savām mājām ciematā pāri laukiem un pļavām, garām niknajam kaimiņu sunim un govīm, kas ganījās laukā. Viņiem piederēja tikai puse no mājas, otrā pusē dzīvoja kaut kādi pilnīgi sveši cilvēki krievi, ar kuriem mēs nedraudzējāmies. Mājai bija atsevišķas ieejas un sētas bija nodalītas, mūsu pusē bija augļu dārzs un lielais pagrabs ar zemes kalniņu virsū. Blakus bija kūtiņa ar govi un šķūnītis ar sienu. Šīs mājas vienmēr smaržoja pēc piena un mēsliem, iekšā tur bija vecs lampu radio un kāzu fotogrāfija pie sienas. Trīs vai četras vasaras tur dzīvoja smukā māsīca, viņa bija no pilsētas un gadu vai pusotru vecāka par mani un patiesībā bija pusmāsīca, jo bija mana onkuļa sievai no iepriekšējā vīrieša. Mēs ar viņu un manu īsto brālēnu (tas atkal otram onkulim) rakām smiltīs partizānu bedres, lēcām no šķūnīša jumta un bikstījām lapseņu pūžņus. kad nebija, ko darīt, skrējām pāri šosejai un spēlējāmies starp veciem kravas vilcieniem, meklējām sliežu uzbērumu šķembās dārgakmeņus un likām gultņu naglas uz sliedēm, gaidot, kad avarēs kāds vilciens, bet tas nekad neavarēja.


 

Your Reply:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..

Nepabeigtā dienasgrāmata