dienasgramata:

pietrūkst zaļās tējas. organismā. cenšos aizpildīt tukšumu ar lielām caurspīdīgām krūzēm, šķiet, litrīgām, taču biežā staigāšana uz virtuvi, lai vārītu ūdeni un meklētu šķipsniņu tējas, nomāc un atrauj no datora. piebriedušie tējas zaļumi mnētājas visās malās, es leju tiem virsū ūdeni otro un trešo reizi, taču viņi piebriest aizvien vairāk, aizsprosto izlietni un tualetes podu, krājas uz grīdas, iekļūst starp grāmatu lapām un tastatūras taustiņiem. finest french brendija ascott pudele sēž uz palodzes un pārmetoši smīn savā labākajā trešdaļā, lai gan no dzērāja viedokļa labākā trešdaļa vienmēr ir pirmā, tā, kas uzreiz zem korķīša, taču mani kopš bērnības vajā šī fantastiskā trešdaļpudeles vīzija, šķiet, no kādām padomju filmām par buržuāzisko pagrimumu: vēderaina viskija karafe ar kantainu stikla korķi un milzīga glāze rūdītā nelieša rokās, kuras pirms tam, droši vien, nogalinājušas savu sievu vai biznesa partneri un norakušas piemājas baseina tuvumā, tagad klausās klusinātu pink floyd mūziku un vēro sava futūristiskā istabas apgaismojuma ēnu rotaļas. viņam arī vienmēr istabā ir pudele, kas piepildīta tikai līdz trešdaļai. tā, it kā kaut kas būtu traucējis izdzert līdz galam. nu, galu galā, kas gan tāds varētu būt noticis, kas varētu patraucēt izdzert vienu nieka pudeli līdz galam? bet tādu pudeļu viņam ir desmitiem. un dažām ir kakliņos iesprausti tie spīdīgie dozējamie korķīši, kas neļauj dzert no kakliņa, bet tikai liet smalkā strūkliņā. pretīgi.