Sapnī redzēju, kā deg mani mati, tas ir, nevis redzēju, bet viss bija savādāk - es stāvēju uz skatuves un mēģināju aizsmēķēt, izrāde nebija vēl sākusies un es jau nemaz negrasījos uzstāties, nē, es tikai kaut ko tur kārtoju, bet skatuve bija parastā, tā, kas parasti ir manos sapņos, kad runa ir par skatuvēm, tā kaut kā iekārtota sapņu mehānika, ka topogrāfiskās klišejas atkārtojas ne sliktāk par sižetiskajām, un manos sapņos es bieži redzu pamatskolas gaiteni un vecās kļavas aiz loga otrajā stāvā mūsu klasē, nez kāpēc tā ir ēnaina un klusa, vēstures skolotājas klase, apmēram piektā vai sestā, es toreiz mācījos mazā lauku skoliņā aizauguša pils parka vidū, pēc tam es aizgāju uz pilsētas vidusskolu un tur bija viss savādāk, taču skatuve nāk manos sapņos tieši no vidusskolas standartēkas, un vienalga, vai sapnī tā ir teātra vai koncertzāles skatuve, tās iekārtojums ir viens un tas pats, smagais tumšsarkanais priekškars abās pusēs un noslēpumainās aizkulises, bet es tur stāvu ar savām cigaretēm un mēģinu aizšķilt kaut kādus salipušus sērkociņus, kas klusi kūpot iešņācas un vairs nav nodzēšami, es metu kastīti pāri galvai un nepamanu, ka tā iekrīt manos garajos, zīdaini kuplajos matos, pamanu tikai, ka pār skatuvi sāk snigt dejojošu pelnu pārslu sniegs, dziļdomīgs un svarīgs, arī visi citi uz brīdi sastingst un vēro krītošās pelnu drupatas, tad sāk māt ar rokām un mēģina man pateikt, ka mati deg, es ieķeros ar pirkstiem tajos, atceros riebīgo sajūtu, kas rodas izkusušiem matiem pieskaroties ādai, cenšos noraut degošos kumšķus un rokās man paliek matu ērkulis, tad otrs, turklāt vēl svilinoša sajūta, kā tad, kad asfalts norauj ādu celim, sāpes un kauns, nu, protams, kauns par to, ka es kā idiots sev matos iemetu degošus sērkociņus, bet vēl es zinu, no kurienes šis sapnis, es bieži, kad smēķēju, domīgi atspiežu galvu plaukstā un izdzirdu klusu švirkstoņu pie pašas auss - tur cigaretes gals manos pirkstos pieskaras kādai izpūrušai matu šķipsnai, bet tajā sapnī izrāde tomēr sākās un uzreiz arī beidzās, jo zālē izcēlās kautiņš un kāds vīrietis nodūra manu draugu, pareizāk sakot, kādu tur draugu, viņš pat sapnī bija tikai nevajadzīgs paziņa, kaut kāds bijušais klasesbiedrs vai kas tāds, bet tas, kas viņa sirdī iedūra no zemes paceltu nazi, bija pedzēries armēnis, nez kāpēc es sapnī uzreiz sapratu, ka tas ir piedzēries armēnis, viņš to idzarīja kautiņa karstumā, kad apkārt visi bija aizņemti ar kaušanos, un es vienīgais pamanīju, kā viņš pieliecas, paņem nelielo asmeni un iedur manam paziņam krūtīs, bet es, to ieraugot, aizmuku, tas ir, izvēlējos nevis aizstāvēt paziņu, lai arī ne draugu, es pat nesāku kliegt, lai pievērstu pārējo uzmanību, nē, vienkārši klusi aizlavījos prom, ciešot bailes un kaunu par savu gļēvulību, fui, šāds, lūk, sapnis un nekāda seksa ar nepazīstamiem cilvēkiem.