Kad mana mutere reiz sensenos laikos kādu laiku strādāja poliklīnikas reģistratūrā, tur piestaigāja krievu tautības pilsonis ar uzvārdu Bezdeļ. Viņš nekad nesaprata, ko tās latviešu meitenes tā rēc, kad dzird atskanam viņa uzvārdu, savukārt kāds no rindā stāvošajiem latviešiem vienreiz pārprata šo situāciju un nokaunināja nabagu, nosaucot to par rupju mužiku.
Bija arī vecene ar uzvārdu Vareņje. Viņa centās likt uzsvaru uz trešo zilbi. Tā glauni franciski skanēja - Vareņjē.