dienasgramata:

klausos Māsu Keriju, dzeru groku, vispār es jau sen biju Raimondam Paulam piedevis visus šlāgerus, taču kādreiz gan Māsa Kerija bija vienīgais, kapēc es viņam būtu uz kraujas malas pasniedzis roku, nu, ja viņš būtu kritis no kraujas un palicis karājamies pie pēdējā zāles kumšķīša kā filmās, tad es teiku: "Kerij, es mīlu pat ēnu, vējā ko atstāji tu" vai arī "jo mirst ubags vienreiz mūžā tāpat kā miljonārs", pat nevis teiktu, bet nodungotu un izglābtu viņu, lai taču dzīvo, ja reiz tu esi uzrakstījis tādu mūziku, kaut kādas tiesības taču tev ir dzīvot un nemirt, vai ne?