Dārgā dienasgrāmata, esmu atmetis un vairs nedzeru. Viss, ir 2. janvāris un es vairs nedzeru. Es, protams, neesmu dzērājs, lai gan reizēm, gadās, aizraujos. Gadās, ka mani kaut kas aiznes pretēji (nosvītrots) iepretim acīmredzamības mērķtiecībai, dzeru un gadās, ka aiznesos. Taču ir reizes, kad mēdzu domāt, ko tad es zinu par sevi, ko tad es zinu, reizēm es domāju un šķiet, ka zinu par sevi.. Ko es zinu? Ko es zinu, izņemot visu iepriekš uzrakstīto? Ko es zinu par sevi?

Ir 2. janvāris un es vairs nedzeru. Drīz būs 20 stundas, kuru laikā ir bijis gan auksts, gan īsti nepateikšu, kas. Es neesmu dzērājs, lai gan nenosaukšu sevi arī par rakstnieku. Man ir grūti atrast īstos vārdus. Man dreb rokas un es zinu, ka tas ir no aukstuma. Taču jau ilgāku laiku es nedzeru un esmu nolēmis pierakstīt savas iekšējās dzīves jaunākos notikumus. Zālamanu salas ir nopostījis vējš. Četri tūkstoši cilvēku ir vispār kaut kur pazuduši un es viņus šobrīd ļoti labi saprotu. Ja vēl es smēķētu, bet nē, arī smēķēt es vairs īsti neprotu. Atceros, ka pamodos šogad 1. janvāra rītā – pa televizoru rādīja Titāniku. Spēcīga filma. Es vēl savulaik kinoteātrī pirms kādas citas filmas ieraudzīju reklāmas fragmentu no Titānika un sāku raudāt. Iedomājies, esmu atnācis uz kaut kādu komēdiju, neatceros, kā sauca, filma vispār vēl nav sākusies, visiem rokās popkorns, man ar meiteni, kā jau snobiem – saldējums, bet te pēkšņi Titāniks un pašas spēcīgākās ainas pa priekšu. Sāku raudāt. Tā arī toreiz neaizgāju uz pašu filmu, pietika ar fragmentu. Vakar pirmoreiz noskatījos, nu , beigas jau, bet tik vai tā apraudājos. Un šodien vēl tas vējš Klusajā okeānā. Es parasti raudu tikai filmās un gandrīz vienmēr – 1. janvārī. Bet citādi īpaši daudz neraudu, tā ka nekāda sentimentālā dienasgrāmata te nebūs. Tikai tikvien, cik notiek dzīvē.

No beziemesla depresijas paglāba Flens O’Braiens. Nē, tas nav mans portera draugs. Tas ir cilvēks, kurš uzrakstījis frāzi „Cilvēciskā esība sākas kā halucinācijas, kas nes sevī sekundārās halucinācijas par dienu un nakti (šī pēdīgā ir melna gaisa sanesu izraisīts nesanitārs atmosfēras stāvoklis), tamdēļ saprāta cilvēkam nepiedien bažīties par vispārākās halucinācijas, kas pazīstama kā nāve, tuvošanos.” Pareizāk sakot, to neuzrakstīja Flens, bet gan de Selbī. Un vispār, es nedzeru jau ilgāku laiku.