dienasgramata:

un vēl es ieraudzīju šādu stāstu (tikai nevienam, labi?):

kaut kādas lapsenes tēviņi lido uz mātītes smaržu (tas vēl nekas) un sāk ap viņu dejot visriņķī, lai izrādītu, kādi viņi vareni (tas arī tāpat kā citiem), bet, kamēr viens ir aizrāvies dejāun neredz, kas notiek, cits ielien pa priekšu un apaugļo mātīti. tad tas, kurš visu laiku dejoja, piepeši atjēdzies skrien pie mātītes un grib viņu, bet mātītei jau tā kā vienalga un viņa rāpo lēnītēm prom. un, kas tagad notiek? tēviņš, kurš bezkaunīgi un bez dejām tika pie mātītes, cenšas aizkavēt otru tēviņu un neļaut viņam piepildīt senlolotos sapņus (greizsirdīgs, vai?), kā viņš to dara? viņš IZLIEKAS par mātīti!!! smaržo viņš pēc mātītes, tas visiem zināms, sajaukt viegli, bet viņš arī vēl nolaiž ūsiņas lejup, lai arī IZSKATĪTOS pēc mātītes, un ļauj otram tēviņam sevi mīlēt (tikai, lai nedotu viņam savu mātīti!). nav tikai skaidrs, vai tas ir cēli vai zemiski