reizēm gadās tā, ka pasaule izplešas un pazūd kaut kur tālumā, tā, ka nav iespējams redzēt visas tās maliņas un nostūrus, un slinkums arī un vispār... bet reizēm tā saraujas šaura kā pudele, redzams tikai tas, kas pavisam acu priekšā, visu pārējo aizsedz kāds cilvēks vai lieta, vai notikums, tas, kas ir nostājies un nekustas, vai arī tieši otrādi - tas skatās uz tevi un smaida, tu skaties uz viņu un smaidi, lūk, arī visa pasaule.. bet reizēm gadās tā, ka neko nevar saprast.. taču ne par to es gribēju rakstīt, gribēju par to, ka cilvēki ir skaisti un labi, un par to, ka viņi ir tepat, rekur, vēl spilvens silts, nemaz nav nekur tālu.. un vēl es gribētu iemācīties viņus mīlēt, negaidot, kad radīsies piemērots brīdis..