dienasgramata:

1

No rīta pamodos un uzreiz nodomāju, ka esmu saslimis. Nevis sajutu, bet tieši nodomāju. Šī doma bija gluži tāda pati kā tad, kad pamosties pirmajā brīvdienu rītā, ko tik ļoti esi gaidījis... Lūk, pamosties un domā: “Nu? Kāpēc man nav līksmi, kāpēc neesmu priecīgs, kur ir tā laime, ko tik ļoti esmu gaidījis?... Droši vien esmu saslimis!...”
Es pamodos, it kā mani kāds būtu ieslēdzis. Nevis sarāvos, izstaipījos vai izdvesu kādu skaņu, es vienkārši atvēru acis. Precīzāk, vienu aci, otra bija piespiesta spilvenam. Vēl es sāku dzirdēt. Un es ieraudzīju un sadzirdēju...
Ieraudzīju spilvena malu, spilvendrānas audumu, tuvu, tuvu pie atvērtās acs. Spilvens bija knapi izgaismots zilganā gaismā. Bija agrs, un bija ziema. Vispār bija vēl pavisam tumšs, taču pa logu spraucās parastā zilganā pilsētas rīta gaisma – ielas laternu baltās un pretējās un... manas mājas iedegto logu dzeltenās gaismas maisījums. Nez kāpēc šis sajaukums vienmēr ir zilgans, vakaros tas ir patīkams, bet no rītiem... neizturams.
Es sadzirdēju daudz skaņu. Tā skanēja pilsēta. Milzīga pilsēta. Es dzirdēju, protams, ne jau visu pilsētu, un tā nebija kāda “pilsētas pulsa” skaņa vai tādā garā. Un tās pat nebija mostošās pilsētas skaņas, pilsēta jau sen bija pamodusies... Es dzirdēju, kā cilvēki, kas dzīvo manā mājā, to atstāj... Viņi gāja uz darbu vai uz kaut kurieni vilka savus bērnus: soļu trokšņi kāpnēs, lifta dūkoņa, ik pēc minūtes parādes durvju vaidi un klaudzieni. Es dzirdēju, kā, vilcinoties un it kā bezcerīgi atmetot visam ar roku, pagalmā tika iedarbinātas mašīnas. Bet visam fonā tur... nedaudz tālāk... tur skanēja prospekts.
Es pamodos. Es nesajutu ķermeni, nē. Pamodās galva. Sajutu tikai galvu. Un šajā galvā biju es. Man atvērās viena acs, es sāku dzirdēt, un es par to nemaz nepriecājos......
Man tik ļoti sagribējās atkal atgriezties sapnī. Ne tajā nozīmē, ka es būtu redzējis kādu brīnumjauku sapni, bet tajā nozīmē, ka aizmigt. Tā sagribējās būt mazdūšīgam un visiem, visiem piezvanīt, pateikt, ka esmu saslimis, samelot un visu, visu atcelt. Atcelt VISU, bet, galvenais, necelties, neieslēgt spožo gaismu, nemazgāties un neskūties, nevilkt kājās zeķes... un visu pārējo, neiziet no dzīvokļa, šķindinot atslēgas, promejot gaitenī neizslēgt gaismu, nenospiest liftā podziņu ar numuru “1”, neiziet uz ielas, neizdarīt pirmo auksto rīta ieelpu, nesēsties cietajā, aukstajā mašīnā... un nebraukt uz lidostu, lai sagaidītu Maksi. Maksi, kurš šobrīd tuvojās pilsētai un bija nenovēršams. Bet Maksi, manu draugu Maksi, atcelt nebija iespējams. Un tātad tas VISS bija jādara!
Maksis šobrīd bija pilnīgi nelaikā. Tik ļoti nelaikā, cik ļoti nelaikā var būt tikai vecs draugs, kurš dzīvo tālu, tālu, kuru patiesi gaidi, bet viņš atbrauc vai atlido... kā vienmēr, pašā nepiemērotākajā brīdī. Un pāris dienu... gribi vai negribi – velti viņam. Proti: atcel visas darīšanas, lai kādas tās būtu, un esi gatavs daudz runāt, smieties, dzert, ēst un vēl dzert... un runāt. Gulēt, protams, pāris dienu nesanāks... Bet tas viss ir ļoti labi... vienkārši – nelaikā. Pilnīgi! Un it īpaši šoreiz... Tāpēc, ka esmu iemīlējies. Stipri! Ļoti, ļoti stipri. Tā, kā ar mani vēl nekad nav bijis. Nekad!
Tāpēc Maksis bija NELAIKĀ!!!

2

Uz lidostu es braucu ilgi. Bija daudz sniega. Nevis svaiga, bet tāda izčākstējuša, netīra sniega. Arī mašīnu bija daudz. Es lēnām virzījos pa apvedceļu. Priekšā te iedegās, te nodzisa sarkanas uguntiņas: es arī spiedu uz bremzēm. Visu laiku šķita, ka kreisajā joslā kustība ir daudz ātrāka. Labajā pusē vilkās kravas mašīnas, netīras no atkušņa šļakatām. Es klausījos radio.
Radioaparātā dinamiski mijās mūzika un ziņas. Ziņoja par kādu aviokatastrofu, es pagriezu skaļāk. Gājuši bojā visi pasažieri un apkalpes locekļi. Par traģēdijas iemesliem runāt vēl pāragri. Neesot izslēgta versija par terora aktu. Es tūdaļ pat iedomājos par Maksi. Tikai palaidu garām informāciju par lidmašīnas bojāejas vietu. Ahā – Pakistāna... Sajutu vieglas vilšanās pieskārienu. Un tūdaļ pat sevi par to nolamāju. Taču nolamāju kaut kā tā... neīsti, bez iedvesmas, netalantīgi.
Ja tā būtu bijusi Makša lidmašīna... Tas būtu briesmīgi... Velns parāvis – tas būtu briesmīgi. Tomēr... Kāds vēl “tomēr”? Briesmīgi!!!
Tomēr tad man būtu tāds īsts iemesls justies nelaimīgam. Un es arī pavisam godīgi būtu nelaimīgs, ja tā būtu bijusi Makša lidmašīna. Toties es izcili varētu dzert veselu nedēļu, kaut kur nozust vai dzert visu acu priekšā... Un visi justu līdzi. Un, galvenais, es varētu piezvanīt Viņai, tieši tagad! Un pateikt, ka tajā aviokatastrofā, par ko viņa, protams, jau ir dzirdējusi, par ko tagad visi runā, ir gājis bojā mans senākais, labākais un, būsim līdz galam godīgi, vienīgais draugs. Viņš ir gājis bojā, bet es nezinu, ko man darīt, un tāpēc man Viņa nekavējoties jāredz. Taču Maksis nav gājis bojā. Viņš tuvojas pilsētai. Viņš atkal mani ir pievīlis.
Maksis mani gandrīz vienmēr pievīla. Viņš nebrauca kopā ar mani uz Maskavu... Tad, kad vajadzēja braukt. Viņš palika. Un viņš, velns parāvis, tur nenodzērās. Nenolaidās... bet tieši otrādi – dzīvoja, cepuri kuldams. Nodarbojās ar dažādām lietām un vienmēr ar panākumiem. Viņš mani briesmīgi sarūgtināja ar to, ka tieši tobrīd, kad es iesākumā mētājos un mocījos pa galvaspilsētu un vienīgais, kas man bija vajadzīgs, bija ziņas no dzimtās pilsētas par to, ka tur viss ir slikti, visi ir nodzērušies un nolaidušies... ka pēc manas aizbraukšanas dzīve ir apstājusies un visi šausmīgi skumst, bet, galvenais, visi mokās drausmīgā nabadzībā... Nē! Maksims priecīgi zvanīja man un ziņoja par saviem jaunākajiem panākumiem, stāstīja par to, cik brīnišķīgi dzīvo visi man pazīstamie un nepazīstamie cilvēki, kāds lielisks restorāns atvērts netālu no tās mājas, kurā es dzīvoju, un ka šoruden tuvējā mežā ir nenormāli daudz sēņu. Viņš bieži atlidoja uz Maskavu. Atveda ierastos mājas ciemakukuļus. Bārstījās ar naudu, līksmoja, bet trešajā vai ceturtajā dienā sāka runāt par to, ka ir noilgojies pēc mājām. Un lidoja atpakaļ. Es viņu ienīdu.
Pirms pieciem gadiem Maksims apprecējās. Es neaizbraucu uz viņa kāzām. Es vispār centos neatgriezties dzimtajās vietās. Te pēkšņi – kāzas, turklāt Makša kāzas, tas ir, kāzas pēc pilnas programmas. Es neaizbraucu. Maksims apvainojās. Pa īstam apvainojās. Viņa sievu ne reizes neesmu redzējis. Tikai fotogrāfijās. Viņš reti par viņu runāja, taču bieži viņai zvanīja. Nolīda kādā stūrītī un zvanīja sievai. Draudzenes un meičas Maksis pēc kāzām neaizmirsa... Bet tieši pēc kāzām mēs izdomājām, pareizāk, Maksis izdomāja, spēlēt Hemingvejus. Visu ideoloģiju un terminoloģiju izdomāju es. Es izstrādāju arī spēles stilu un stratēģiju. Taču pašu principu, pašu spēles būtību... izdomāja Maksis. Es spēlēju simtreiz labāk par viņu, viņš bieži zaudēja modrību, uzrāvās, nenoveda spēli līdz galam vai arī centās izstāties. Es viņu atturēju, visādi koriģēju... Es spēlēju teicami, taču spēli bija izdomājis viņš... Pēc tam, kad apprecējās.

Piecas minūtes pirms iziet no mājām... pirms braukt uz lidostu, sekundes četras gudroju, ko uzvilkt – svīteri vai kreklu. Svīteris bija praktiskāks un siltāks. Bet ja nu šodien palaimēsies satikt Viņu? Ja nu... atradīsies iegansts Viņai piezvanīt... Un atradīsies vārdi un kaut kas izdosies... Tad vajag būt kreklā. Noteikti! Uzvalku un kaklasaiti – nekādā gadījumā. Tas būs samāksloti un kaut kā uzspēlēti. Džinsi, tvīda žakete un labs krekls. Ļoti labs. Mans mīļākais! Balts. Parasts balts krekls. Bet mīļākais. Es to uzvilku... un devos sagaidīt Maksi.
Es iznācu sētā, piegāju pie mašīnas, atvēru to. Vēl bija tumšs, taču pagalmā bija palicis pavisam maz mašīnu, lielākā daļa jau aizbraukušas. Iesēdos mašīnā, iedarbināju motoru, un, tiklīdz to izdarīju, iedegās tās mašīnas lukturi, kas stāvēja pie kaimiņu ieejas. Es palūkojos uz gaismu; divi spilgti stari mani apžilbināja tā, ka nespēju saskatīt ne automašīnas marku, ne cilvēku vai cilvēkus, kas tajā sēdēja. Es brīdi pasildīju motoru un devos ceļā. Automašīnas lukturi man sekoja, es izgriezos no sētas uz ielu; ugunis spīdināja man pakausī un atpakaļskata spoguļos. Uz ielas bija daudz mašīnu un uguņu, taču kādu laiku es vēl sajutu tieši šo lukturu gaismu. Uz prospekta es par to aizmirsu. Tomēr kaut kas manī bija ieskrambājis tieši to orgānu, kurš atbild par trauksmi...
Krekls ir obligāts apģērba elements Hemingveju spēlei. Lai pareizi to spēlētu, jāapģērbjas ļoti pareizi. Apģērbā nedrīkst būt pamanāma ne vismazākā izdomātība. Visam jābūt it kā nevērīgam, taču vienlaikus... perfektam. Jāizvēlas it kā pārlaicīgs apģērbs. Ar šīm drēbēm jānojauc vecuma un līdz ar to arī paaudžu robežas. Šīm drēbēm ir jārada samulsums par tā cilvēka... kurš uzdrīkstēsies spēlēt... šo savādo spēli... izglītību, nodarbošanos, ienākumiem un sociālo statusu. Tas ir, apģērbam jābūt tādam, kas piešķirtu spēlētājam tādu kā atsvešinātību, noslēpumainību un dotu mājienu par kādu nopietnu, neizprotamu dzīves pieredzi. Balts krekls ir pats labākais, ko var izvēlēties. Protams, nekādu kaklasaiti! Vēl nav slikti uzvilkt paņurcītu, taču labu un aktuālu žaketi. Par biksēm neko nevaru pateikt. Variantu ir diezgan daudz. Taču apaviem... jābūt pirmšķirīgiem. Klasiski puszābaki, tādi angļu puszābaki, nobružāti, taču labi kopti, tiesa, bez fanātisma. Tas ir, apaviem jābūt tādiem, lai varētu teikt: “Aiz tā visa kaut kas slēpjas, vai ne?” Maksim ar to visu vienmēr ir bijušas problēmas.
Jā, un vēl: Hemingveju spēlētājiem nav un nevar būt cita vārda kā vienīgi Ernests... Un spēles laikā nedrīkst lietot nekādus mobilo sakaru līdzekļus. Tas iznīcina tēlu...
Pirmajā reizē spēle mums izdevās pati no sevis, taču ar laiku nostiprinājās kaut kādi noteikumi un izstrādājās iemaņas, pareizāk sakot, parādījās spēles... tehnika.
Var spēlēt arī viens, bet tas nav diez ko interesanti, tomēr ir vajadzīgs partneris – skatītājs. Trijatā neesmu mēģinājis, lai gan tas droši vien nemaz nav iespējams. Ideāli ir spēlēt divatā. Starp citu, ja jums nav pietiekami daudz gadu, nemaz necentieties spēlēt Hemingvejus.
Tātad divi Ernesti dodas spēlēt. Spēlei jāizvēlas kāda populāra kafejnīca vai ne pārāk trokšņains klubs. Nav svarīgi, vai tas ir centrā. Pat tad, ja šajā iestādījumā neesat pirmo reizi, jums tur jābūt it kā pirmoreiz. Jūs pārlaižat visapkārt acis, uzdodat pāris jautājumu bārmenim vai oficiantam, sak, kas te un kā, jābūt mazliet neveiklam, taču jaukam un smaidīgam. Nekādā gadījumā nedrīkst slīdēt pār sejām un augumiem ar to raksturīgo klīstoši meklējošo skatienu... Nu, saprotams, par kādu skatienu ir runa. Ernesta acīm jābūt mazliet neredzošām, acīm jābūt tādām, lai to lokā gribētu iekļūt... visas sievietes.
Savukārt spēlētājiem vajag ignorēt sieviešu klīstošos un meklējošos skatienus. Tās dāmas un jaunkundzes, kas atnākušas uz atklātu ņēmienu, kā arī profesionāles pilnībā atkrīt. No pavisam jaunām meitenēm labāk izvairīties, jo viņas nespēs novērtēt... Neko viņas nespēs novērtēt. Jūtami iereibušas sievietes? Neieteiktu. Taču nevajag uztraukties, atrast vajadzīgās var vienmēr un visur.
Jūs nedrīkst apturēt sieviešu skaits, viņa var būt viena, vai arī viņas var būt piecas. Tas nav svarīgi. Vienīgais, viņas nedrīkst būt kopā ar vīriešiem. Diviem Ernestiem ļoti labas ir dāmas, kas nelielā sieviešu kompānijā nolēmušas pēc darba mazliet pasēdēt un iedzert. Ideālas ir draudzenes, kas aizmukušas no bērniem, bet viņu vīri ir turīgi un ļoti aizņemti vīrieši aptuveni tajā pašā vecumā kā Ernesti. Bet pats vēlamākais objekts – tā ir eleganta sieviete, kas sēž pie galdiņa vienatnē, piemēram, pēc strīda ar savu vīrieti vai vienkārši viņai ir kādas nepatikšanas.
Iepazīšanās notiek pati par sevi. Taču līdz tam ir jāpievērš sev uzmanība. Piemēram, jāsaņem atteikums, pasūtot kādu ne pārāk vienkāršu dzeramo, par kuru oficiants neko nezina. Tad jāpieaicina kāds no iestādījuma vadības, taču nevis kaprīzi un meklējot konfliktu, bet tieši otrādi – laipni un iejūtīgi. Tad jāpieiet pie bāra letes un jāiemāca bārmenim pagatavot to īpašo maisījumu, kuru jūs vēlējāties. Nav slikti, ja vienlaikus izdodas sasmīdināt bārmeni un pieaicināto cilvēku no šī iestādījuma vadības, bet pašam saglabāt skumjas acis. Pāriniekam notiekošais ir uzmanīgi un ar smaidu jāvēro. Pārinieka pienākums ir vienmēr maigi raudzīties Ernestā, tikai svarīgi ir nepārspīlēt un nedrīkst pieļaut divdomības.
Un, lūk, jūs iepazīstaties. Pēc tam apsēžaties līdzās sievietei vai sievietēm... Vēl pēc īsa brīža vadība jāpārņem savās rokās. Esmu spiests brīdināt, ka Hemingveju spēle nav no lētajām. Jāpasūta dzērieni... Jābūt asprātīgam un mīļam... Ernesti, piemēram, var sarīkot dzēlīgu, taču draudzīgu vārdu apmaiņu...
Bet galvenais – nepārtraukti ir jābūt sajūsmā par sievietēm, ar kurām esat iepazinušies. Šai apbrīnai ir jābūt atklātai un tīrai, nepiespiestai un bez noslieces uz pavedināšanu. Taču saldkaislei ir jābūt. Patiesai saldkaislei! Jāraugās sievietēm tieši acīs, un skatienu novērst nedrīkst, jāsaka drosmīgi komplimenti, no sirds jāinteresējas par visu, visu... Un vienlaikus jābūt nesteidzīgam, mazliet skumjam un tādam kā ievainotam... Dzīves ievainotam.
Jārada drošības, uzticamības un atklātības atmosfēra!!! Ja pēkšņi pamostas iekāre un valdzinājums... Ar to ir jācīnās... neslēpjot šo cīņu. Tas ir, visam vakaram vai nakts daļai ir jāpaiet, balansējot uz tik smalkas robežas, lai nevienam pat prātā neienāktu ierosināt apmainīties ar telefoniem. (Ar to Maksim ir vislielākās problēmas.) Tas ir, jo labāk viss izdodas, jo skaidrākam jākļūst, ka mēs vairs nekad nesatiksimies. Nekad! Bet vieglai, vieglai cerībai ir jāvirmo gaisā. Un tajā pašā mirklī, kad šī netveramā robeža var tikt pārkāpta... ir jāatvadās! Nekādā gadījumā nedrīkst aizvest sievietes vai sievieti uz mājām. Jo tad būs zināms, kur viņa dzīvo. Un tad cerības balss kļūs neīsta vai arī nepamatoti spēcīga. (Īsāk sakot, uz Maksi nevar paļauties.)
Jāizsauc vai jānoķer taksis, jāiesēdina viņas vai viņa, pēdējo reizi ļoti tuvu jāieskatās acīs... Un jāpaliek... Vislabāk, ja līst naksnīgs lietus vai snieg. No aizbraucošās mašīnas jābūt saskatāmiem diviem nekustīgiem Ernestu siluetiem. Jāstāv nekustīgi un jāskatās nopakaļ. Ilgi!!!
Atvadīties jau iestādījumā un aiziet vai palikt skumji sēžam pie galdiņa, raugoties viņai (viņām) nopakaļ... Mēģinājām, taču tas nav tik labi. Nakts, sniegs vai lietus vai lietus ar sniegu ir daudz labāk.
Bet tām, kas aiztraucās taksī, jāsaglabā tādu kā nerealizējušos iespēju sajūta un jādomā: “Lūk, izrādās, kā mēdz būt! Lūk, izrādās, kādi mēdz būt... vīrieši.” Viņām ir jābrauc mājup taksometra aizmugurējā sēdeklī un… jāsmaida.
Bet abi Ernesti pēc tā visa nedrīkst teikt: “Yesss!” – nedrīkst uzvaroši paspiest viens otram roku. Viņiem lēni un skumji jādodas savās gaitās, domājot: “Lūk, kādas mēdz būt...”
Tas izdodas ne vienmēr. Tā nospēlēt nav viegli. Taču, ja izdodas, ticiet – ir ļoti patīkami... Vienkārši – sasodīts, cik patīkami. Un nav kauns!...
Es iekārtojos labās puses joslā, lai no apvedceļa nogrieztos uz lidostu. Pazibēja zīme ar bultiņu un baltu lidmašīnīti uz zila fona. Zīme, kas norāda lidostas virzienu. Sirds patvaļīgi salēcās priekā, bet pēc tam tikpat patstāvīgi nokrita atpakaļ. “Nē, nē, – es tai teicu, – mēs nekur nelidojam”... Sirds sapriecājās par to balto lidmašīnīti un ceļu uz lidostu, taču kļūdījās... Es nekur nelidoju... Bet vajadzētu, un nav svarīgi, kurp. Žēl, ka Viņa ir šeit, Maskavā... Citādi es nekavējoties aizlidotu pie Viņas. Es atlidotu pie Viņas no Maskavas. Piezvanītu un teiktu: “Es tik tikko atlidoju no Maskavas. Es atlidoju pie tevis”... Jo tad, ja kāds atlido no Maskavas, tas nez kāpēc izraisa cieņu un sapratni, ka cilvēks nav atlidojis tāpat vien. Savukārt, ja kāds no kaut kurienes atlido uz Maskavu, – tas ir... Nu, atlidoja un atlidoja, vai mazums tādu atlido katru dienu.
Makša lidmašīna, protams, kavējās. Neilgi, bet kavējās. Saprotams, Maksis nevarēja neaizkavēties. Es gāju meklēt kafiju.
Cik gan daudz cilvēku no rīta ir lidostā! Taisni jābrīnās, jo tas taču nav lēti – lidot ar lidmašīnu, bet tik daudz cilvēku lido. Cik daudz visādu krāmu pārdod lidostu kioskos un veikaliņos! Turklāt par krietni augstāku cenu nekā parastās vietās. Taču, ja reiz pārdod, tātad pērk. Pērk pilnīgi visu.
Es dzēru pretīgu šķīstošo kafiju no plastmasas glāzītes, klausījos dobjos paziņojumus par ielidošanu, izlidošanu un tā tālāk. Un, to darot, manī bija tikai viena doma: “Cik gan stipri es Viņu mīlu! Cik stipri!!!”
Pirmo reizi es Viņu ieraudzīju vēl vasarā. Bija salasījusies liela kompānija visdažādāko cilvēku. Tas bija nevis pikniks, bet ārpilsētas mājas iesvētīšana. Sabrauca mājas saimnieka radinieki, milzum daudz viņa draugu, šo draugu bērni un radinieki. Visi cits citu lieliski pazina, bet es nepazinu nevienu, izņemot mājas saimnieku un viņa sievu. Es uzbūvēju šo māju. Esmu arhitekts. Nu, tas ir, tas tā lepni skan – arhitekts!!! Īstenībā... Bet par arhitektūru mazliet vēlāk... Īsāk sakot, es uzbūvēju šo māju. Es ar to nodarbojos.
Māja sanāca liela, ar kolonnām. Man tā ne visai patika, bet radinieki un draugi bija sajūsmā. Visi izklīda pa vēl neiekārtoto teritoriju un māju. Drīz vajadzēja būt gatavam šašlikam. Un es jau grasījos atvadīties un pazust, jo savas vizītkartes jau biju izdalījis tiem saimnieka draugiem, kuri nekavējoties gribēja pasūtīt man māju… tādu pašu, tikai mazliet citādu. Viņa bija kopā ar vīrieti, kurš arī paņēma manu vizītkarti. Šim vīrietim bija gadu piecdesmit, viņš bija stalts un ļoti iededzis. Simpātisks, bet ar pārāk koptu neparastas formas bārdiņu. Viņš tajā kompānijā pazina visus, bet viņa – nevienu. Vīrietis ik pa brīdim iepazīstināja viņu te ar vienu, te – ar otru. Es ieraudzīju Viņu, vienkārši stādījos priekšā, kaut ko teicu. Viņa arī. Es pat neiegaumēju Viņas vārdu, nepiefiksēju, kāda viņai frizūra, un tā tālāk...
Es aizbraucu vēl pirms šašlika... Taču nākamajā rītā es iedomājos par Viņu, pēc tam vēl pa dienu iedomājos: “Interesanti, ko Viņa pašlaik dara?” – un tad vēl vakarā: “Bet kas viņai ir šis vīrietis ar muļķīgo bārdu, kā Viņai ir ar viņu, viņš taču ir garlaicīgs tips, noteikti garlaicīgs.” Es ik pa brīdim Viņu atcerējos visu vasaru un rudens pirmo pusi.
Bet tad, pirms mēneša, mēs atkal satikāmies, un kopš tā laika es no rītiem modos, ja vien man izdevās aizmigt, un domāju, ka esmu saslimis. Un jau veselu mēnesi es dzīvoju it kā vienu bezgalīgu dienu. Šī diena nebeidzās. Jo es nepārtraukti domāju vienu un to pašu: “Cik gan stipri es Viņu mīlu!!!”
Beidzot Maksis piezemējās. Par to paziņoja skaļa sievietes balss. Un es devos uz ielidošanas zāli. Tur jau stāvēja cilvēki, daži ar ziediem, daži ar plāksnītēm, citi bez nekā. Uz kādas plāksnītes bija rakstīts “Max Ludvigson”. Es nodomāju – ja Maksis to ieraudzīs, tūdaļ pieies un teiks, ka tas ir viņš. Taču Ludvigsona kungs pienāca pirms mana Makša. Šis kungs izrādījās garš, lielu degunu un zaļā mētelī. No viņa dvesa spēcīga nešejienes garlaicība. Vēlāk pa durvīm straumē sāka plūst sievietes un vīrieši lielās kažokādas cepurēs. Mūsu reiss, es sapratu. Maksis nāca pats pēdējais.
Viss viņam bija atpogāts, cepuri un šalli viņš nesa rokās. Atpogāts bija mētelis, žakete un puse krekla. Mati izspūruši uz visām pusēm, seja sagurusi, un viņam bija muļķīga bārdele un ūsiņas, kuru agrāk nebija. Viņš iesmējās, tiklīdz mani ieraudzīja. Iesmējās aiz prieka. Mans Dievs, kā gan es dzīvotu bez Makša!
Mēs cieši, cieši apskāvāmies. Viņš smējās. No viņa stipri dvakoja pēc alkohola. Lidojuma laikā Maksis, protams, dzēra. Viņš baidās lidot.
Mēs ilgi nevarējām atrast mašīnu. Es, kaut sitams, nevarēju atcerēties, kā un kur to esmu novietojis. Es, protams, piebraucu pie lidostas un kaut kur to atstāju, kā gan citādi es būtu nokļuvis lidostā. Taču to es neatcerējos. Esmu pārāk stipri iemīlējies... Mēs staigājām gar automašīnu rindām, Maksis visu laiku atpalika, ejot aizpogādamies, un bez mitas kaut ko stāstīja...
Es Viņu atkal satiku pirms mēneša... Bija ballīte liela kosmētiskā salona atklāšanas sakarā. To bija izbūvējuši mani paziņas kolēģi. Es devos turp apskatīt kārtējo tipisko salonu ar tipisku modīgo elementu klāstu. Es gribēju atnākt un pārliecināties, ka nekas interesants viņiem nav sanācis, apsveikt paziņas ar panākumiem un aprunāt viņus ar citiem kolēģiem. Turklāt šādos pasākumos vienmēr ir daudz skaistu sieviešu, visiem ir garlaicīgi, un tas nozīmē daudz dažādu iespēju.
Esmu arhitekts... Tas ir, es neesmu valstiskas nozīmes arhitekts, kurš rada “sastingušo mūziku” un fiksē laikmetu... Es neietekmēju pārmaiņas pilsētas sejā... Esmu uzcēlis kādu desmitu ārpilsētas māju. Par četrām no tām man nepavisam nav kauns, bet ar vienu es vienkārši lepojos. Sanāca tā, ka mani uzskati un intereses sakrita ar pasūtītāja vēlmēm... Un izdevās. Šī māja bija daudzos arhitektūras žurnālos. Citas arī bija tā nekas, bet ar kompromisiem, tātad neinteresantas.
Toties esmu apguvis un pārbūvējis daudzu ēku pirmos stāvus. Es izprojektēju un ierīkoju veselu veikaliņu ķēdi, kafejnīcu (divas kafejnīcas) un pat vienu fitnesa centru. Man nepatīk to darīt. Pats nepatīkamākais šādā darbā ir saprast, pareizāk sakot, skaidri zināt, ka tas, ko šobrīd veidoju – veikals vai kafejnīca –, tā drīz vien vairs nebūs. Tādā ziņā, ka pēc neilga laika kāds mans kolēģis tajā vietā, kur šobrīd būvēju kafejnīcu, plānos kādu frizētavu vai optikas salonu. Noteikti plānos. Man jau ir nācies redzēt, kā tiek lauzts tas, ko esmu paveicis tikai pirms pāris gadiem. Es to nepārdzīvoju – vienkārši nav patīkami.
Lai gan tobrīd, kad mēs ar Maksi meklējām mašīnu, man arhitektūra nebija ne prātā. Ja jau nespēju atcerēties, kur un kā esmu novietojis mašīnu, kāda tur, pie velna, vairs arhitektūra.
Man nav ne ferari, ne porša. Visi nez kāpēc domā, ka arhitekti ir tādi un šitādi. Ir arī tādi – tās ir zvaigznes, un vairs nav saprotams, kādos kosmosos viņi mājo. Es ar tādiem neesmu pazīstams un esmu viņus redzējis tikai žurnālos. Bet tie, manuprāt, ir cilvēki, kuri vairs neko nebūvē, tikai norāda ar pirkstu virzienus. Viņi drīkst, viņiem neviens neteiks: “Nerādi ar pirkstu, tas nav glīti!” Bet es ne! Es labi zinu, kādi jauni celtniecības materiāli ienāk tirgū, kur tie ir lētāki. Es lieliski protu lamāties, jo celtniekiem tas patīk un citus vārdus viņi nevēlas saprast. Man šķiet, ka es protu vienkārši sarunāties ar jebkuru. Un vēl man šķiet, ka esmu labs cilvēks.