par visu vairāk es bērnībā neieredzēju svētdienu rītus, kad ielas pilsētā ir divreiz platākas kā parasti un saules pielietas, un tukšas, vai pat vēl trakāk - pa šīm ielām staigā laimīgi, rokās sadevušies cilvēki, smaida un dodas kaut kur, nekad neesmu varējis iedomāties, kurp tā var doties lēni, laimīgi un svētdienīgi, es parasti paliku gultā pēc iespējas ilgāk, klausījos kaut kādu skābi depresīvu mūziku, bet ne to, kas uzlabo garastāvokli, nē, drīzāk U2 vai Jon&Vangelis, bet par visu vairāk man patika lietainie darbdienu rīti, tāda svina pelēka tumsa un slapjdraņķis, kad jāiet uz skolu, bet es pa ceļam iegriežos pie savas meitenes (es jau jums esmu stāstījis? tā bija Skolas Skaistākā Meitene) un tad mēs ejam kopā, sadevušies rokās, varbūt, pat bučojoties, un ir piedrāzt, ko domā visi pārējie, lai gan nē, nav piedrāzt, jo ir skaidrs, ka visiem pārējiem drausmīgi skauž, kā mēs ejam, sadevušies rokās, jo viņiem līst lietus, ir tumšs un auksts