dienasgramata:

SUNS

Ak, cik tas jauki!
Tad es sevim arī ņemšu
Citu vārdu, poētisku -
Atļaujat man, debešķīgā,
Ka es esmu jūsu - Dēmons!



KAĶE

Man gan ne, - kas nāk jums prātā?
Bet nevienam nevar aizliegt,
Ka viņš saucas skaistā vārdā,
Ļaudīm milzums jauku vārdu,
Ka ij suņiem atliek pāri.



SUNS

Nu, tad es nu esmu Dēmons,
Kaut gan tiktu, ja mums abiem
Būtu latviski tie vārdi:
Jūs kā dzejniece jau varat
Viegli izdomāt, kā saukties.
Jums tik jauka bij tā dzeja!



KAĶE

(Glaimota.)

Ak, un tas nekas vēl nebij,
Ko es pirmāk padziedāju!
Kad jūs gribat, padzejošu, -
Katru nakt' še nāku dzejot.
Visi pazīst manas dziesmas,
Nakti augšā lec, tās dzirdot.



SUNS

Lec jau, lec jau nakti augšā,
Kad tik padzird kaķu dziesmas.

(Noklepojas, tad laipni.)

Lūdzu, daiļā jaunkundzīte,
Laimīgs dzirdēt jūsu balsi.



KAĶE

(Nostājas dziedātājas pozā.)

Aijā, mīļais mēnesis,
Kāds tev maigums atspīd sejā!
Tu kā mīlīgs kaķītis
Zaļām acīm skaties lejā.
Līka loka apaļu
Redzu tavu muguriņu, -
Kad es labi apskatu:
Tu met kaķa kūkumiņu.
Kā mēs jumtos staigājam,
Tā tu debess jumtā arī, -
Manam debess mīļākam
Nones mīļu labvakari!



SUNS

(Klusi noklepojas.)



KAĶE

Nu, kā bija mana dzeja?