jā, kas vēl raksturīgi - pēc trešās tējas krūzes organismu pārņem tas mānīgais skurbums, tāda kā piepeša tukšuma sajūta, taču tas nav bezcerības tukšums, nē, tas ir kā atbrīvojies soliņš parkā un tu skaties un gaidi, kad tajā apsēdīsies kāds cilvēks, kāds, kuru tu gaidi, no tādas sajūtas nemiers un nav iespējams nosēdēt uz vietas, jā, sajūta ir līdzīga, kad tu pieej pie grāmatu plaukta un skaties uz grāmatu muguriņām tā, it kā gribētu kādu no tām izvēlēties šai nakti, un viņas to jūt un cenšas pievērst sev uzmanību, taču tu pirkstu galiem vien pārskrien pār visām uzreiz un skumji smaidot aizej tālāk, bet tas ir tikai no zaļās tējas, no melnās ir pavisam, pavisam savādāk, es citreiz pastāstīšu, kā