tu zini, kad es skatos šo cilvēkus sejās, to savu radinieku sejās, kas atnākuši nogalināt, piekaut un nosist viens otru, es jūtu, ka ļimstu, kļūst ļenganas rokas un kājas, un mute izkalst kā dzeltena lapa, un drebuļi pārņem miesu, ik matiņš uz ādas saceļas stāvus, es degu, no rokām man izšļūk Gandivas loks, kājas vairs netur, un prāts aizklīst pilnīgā purvā, o, Krišna