dienasgramata:

man ir tāda dīvaina nojausma, ka pasaules gals vēl ir tālu, pat vēl trakāk - ka laiks ir apstājies uz vietas vai arī met jocīgas cilpas, nu, tādā nozīmē, ka es vēl visu varu paspēt un izdarīt, un piedzīvot, tas nekas, ka labāko esmu palaidis vējā, es labi zinu, kurā plauktā man stāv grāmatas, kuras noteikti noteikti izlasīšu tiklīdz būs kāds brīvāks brītiņš, zinu cilvēkus, ar kuriem ļoti ļoti vēlos satikties un parunāt, un paklusēt, nu, jūs jau saprotat, TOS cilvēkus, es taču viņus pazīstu, faktiski jebkurā brīdī varu piezvanīt un kaut ko norunāt, nu un tās filmas, kuras būtu jānoskatās, tās taču var jebkurā brīdī nopumpēt internetā, tagad jau tur visu var dabūt, vienīgi Veronikas dubulto dzīvi gribētos noskatīties vēlreiz, vienīgi tās nekur nav, atcerieties - to skumjo filmu par meiteni, kas dzīvoja Varšavā, un to otru, kas Parīzē, divas meitenes, kas dzīvoja vienu dzīvi, un viena no viņām dziedāja un nomira ar sirdi, bet otra tajā pašā mirklī sajuta, ka pasaulē notiek kaut kas dīvains un iemīlējās, lai gan nevienu vēl nebija satikusi, no sākuma iemīlējās un tikai tad satika... tādu filmu gribētu vēl redzēt... taču lieliski zinu, ka redzēšu, vajag tikai sagaidīt īsto brīdi vai arī īsto cilpu laikā...