Ak, kādi gadi - piecdesmitais, lūk
Un piecdesmit, lūk, pirmais! Otrais, lūk!
Jā
Māmiņ, atceries, reiz sētā bija nosists cilvēks
Un gulēja tas naktī, nenovākts
Un ilgi, ilgi raudzījies tu logā
Tad, kaut ko atcerējusies, tu it kā sāki lidot
Un piezemējusies virs viņa, noskūpstīji pieri
Pēc tam man sejā lidoji, kad sēdēju es logā
Un visu vēroju
Tu ienāci un, sakārtojot kleitu, atskatījies:
- Nu, žigli, žigli gulēt! - pateici un aizgāji
Pie sevis

(d.prigovs)