dienasgramata:

vispār jau es esmu diezgan kluss un pieklājīgs pircējs, labdien, lūdzu un paldies, eju prom, čaukstinot savu pirkumu kulīti, bet patiesībā pārdevējas mani besī ārā, sakiet, vai tas tur (rādu uz preci zem stikla) ir tas, ko es domāju, nezinu, atbild pārdevēja, es nevaru pacelt stiklu, jo tas ir saplīsis (skatos, tiešām, stikls ir uz pusēm un salīmēts vietām ar skoču), bet, ja man tādu vajag, es saku, kā lai es to nopērku, pārdevējā nepakustas ne vējš, ne karogs, un viņa atbild, ka šodien stiklu nomainīs un rīt es varēšu nopirkt, sakiet, prasu es, kāpēc jūs negribat strādāt (jūtu savā balsī parādamies nervozu sarkasmu), jūtu, ka pārdevēja nocietinās savā apņēmībā, es taču neesmu vainīga, ka stikls saplīsis (saprotu, ka vainīgs ir pircējs, metaforiskā nozīmē - es), vai jūs te strādājat par pārdevēju vai par stiklu sargātāju, es prasu un saprotu, ka nevajadzēja tik rupji, taču vairs nevaru apstāties, tuvākais tāds veikals ir pilsētas nomalēs, un es taču speciāli nācu, lai nopirktu tieši to, ko man vajag, to, kas apbedīts zem nevainību zaudējušā stikla, tikmēr blakus pārdevēja metas aizstāvēt kolēģi un saka - tam vsjo posipitsa (nu, tajā nozīmē, ka stikls laikam sabirs mazos gabaliņos, no tā viņas baidās), mi včera uže probovaļi podņatj i vsjo posipilas (es redzu, ka stiklu varētu pacelt pats, taču nolādētie principi neļauj nokāpt no uzmītās kara takas), un vispār, kas tā par modi - turēt preces zem stikla, turklāt vienīgo eksemplāru un tāsnav vis kaut kāda princešu diadēmas, bet visādas tur sūda uzgriežņu atslēgas, es vēlos nopirkt to, ko man vajag un kas jums te ir veikals vai dekorācija, izbeidziet man bojāt garastāvokli (saprotu, ka ja vēl turpināšu diskursu ar šo pārdevēju, es viņai iesitīšu, tāpēc lūdzu izsaukt veikala vadītāju) nez kāpēc šādas pārdevējas vienmēr atviegloti nopūšas, kad pircējs liek izsaukt veikala vadītāju, viņas laikam cer, ka konflikta turpinājums līdz ar to tiek uzvelts uz direktora pleciem un, lai kādi sūdi sekotu, to lielums vairs nav atkarīgs no viņām (ilgi neviens nenāk), beigās, protams, direktore lika viņai stiklu pacelt, jums vajadzēja redzēt šīs faraonu dārgumu sargātājas himēras seju, kad viņa bija spiesta to sūda preci par Ls 0.64 izvilkt ārā un nolikt saplēsto stiklu atpakaļ, cilvēki ir pārsteidzoši radījumi, goda vārds