dienasgramata:

Cibas kontekstā viens no mulsinošākajiem aspektiem ir atklātības līmenis šauros griezumos - mani vienmēr pārsteidz tas, par ko jūs (mēs) esat gatavi runāt un stāstīt vissīkākajās detaļās, bet par ko tajā pašā laikā nerunājat vispār un klusējat. Es to pieņemu kā specifisku šī medija īpatnību, jo citur ir savādāk - sākot no influenceru samākslotajām ikdienām, mākslas vārdā izrādītajām privātuma tiešraidēm un beidzot ar pavisam un galīgi personiskām dienasgrāmatām, kas tā vai citādi nonāk pie lasītāja (lielisks piemērs ir Ludviga Vitgenšteina šifrētā kodu valodā rakstītās piezīmes 1. pasaules kara ierakumos, kur viņš piefiksē, cik reiz ir masturbējis). Cibā ir lietas, par kurām ir nepieciešamība runāt tā, kā tu nekur citur nerunātu, bet tomēr paliek lietas, kas netiek izstāstītas. Viena no tādām lietām, par ko viegli tiek stāstīts, ir atzīšanās vājumos - nevis vājībās, bet tieši tajā, kas var kalpot par iemeslu ievainojamībai. Man šķiet, ka to nosaka neapzināta vēlme "tik vaļā" no kaut kā (biežāk to izmanto sievietes, lai gan Cibā es nemēdzu piefiksēt, kāda dzimuma pārstāvis ir tas, kurš raksta) - uzrakstīt šeit par to, kā (ļoti detalizēti) slimo bērni, kavējas mēnešreizes, nomoka psihiskas problēmas, kāds nodarījis pāri, pasaule un konkrēti kaimiņi ir maitas, taču ļoti reti nākas lasīt par tikpat intīmām un slēpjamām lietām, kas ir potenciāli "pozitīvas", piemēram, ir tik maz ierakstu par iemīlēšanos un tām neskaidrajām, trauslajām sajūtām, kas taču arī mūs padara par būtnēm ar novilktu ādu. Vai kaut ko citu.

Es jums varētu izstāstīt kaut ko tādu, ko neuzdrošinos stāstīt nevienam. Nu, kādu pusgadu neesmu uzdrošinājies stāstīt. Tas notika pagājušajā vasarā, man ienāca prātā ieguglēt kādas personas vārdu, lai mēģinātu atrast viņas fotogrāfijas, sociālos profilus vai kādu citu nospiedumu vispasaules tīmeklī, es to nebiju darījis ilgāku laiku un nezināju, kas ar viņu notiek. Un tā es uzzināju, ka viņa ir mirusi. Pirms vairākiem mēnešiem. Tas bija sludinājums vietējā avīzē - par izvadīšanas datumu vai kaut ko tādu. Es nebiju viņu saticis gadus trīsdesmit piecus. Bet tā bija pirmā mirusī sieviete, ar kuru man ir bijis sekss.
Kaut kādā ziņā tā bija arī mana pirmā sieviete, jo pirms tam man bija tikai attiecības ar klasesbiedreni (man bija piecpadsmit, viņai sešpadsmit), protams, tas arī bija sekss, taču tas bija kaut kā citādi. Dažus gadus vēlāk (īsi stāstot, es pārnācu no armijas, klasesbiedrene jau bija precējusies ar citu), kails un trausls kā elektrības vads, kam novilkta izolācija, es dzēru un ālējos, spēlēju diskotēkās un ļāvos straumei.
Tie bija pirmie pēcpadomju gadi, vēl pirms Latvijas neatkarības, man piedāvāja braukt ekskursijā ar studentu grupu uz Poliju, lai gan es nebiju students, protams, es piekritu, tās bija pirmās reālas ārzemes (mēs vienubrīd pat iebraucām Berlīnē ar rīta vilcienu, lai gan mūsu "dienesta" pases nebija tam paredzētas, faktiski, pārkāpām robežu) un vienīgais "pieaugušais", kas mūs pieskatīja, bija tās augstskolas studentu avīzes redaktore. Man bija divdesmit, viņai - trīsdesmit. Šobrīd vairs nepateikšu, kas un kurā brīdī noklikšķēja, bet mēs skaidri sapratām, ka tas ir tieši tas.
Mēs mīlējāmies kopmītnes istabiņā, kurā pikti gulēja citas studentes, mēs mīlējāmies naktī poļu katoļu kapsētā simtiem degošu svecīšu ielenkumā, mēs gājām blakus pa ielu, tik tikko manāmi saskārāmies plaukstām un jutām, ka starp tām nozibsnī elektrības šautra, reizēm man pietika ar pirkstu galiem novilkt pār viņas muguras iedobīti tur pie gurniem, lai viņa iesāktu trīcēt un drebēt uzbudinājumā. Atceraties, kā jūs divdesmit gadu vecumā skatījāties uz cilvēkiem, kas ir desmit gadus vecāki par jums? Tā bija milzīga starpība, taču mēs, pat īsti par to nerunājot, sapratām, ka mūs vieno kaut kas lielāks.
It kā ar to nebūtu pieticis, notika kaut kas pavisam liktenīgs - dienā, kad visai grupai vajadzēja atgriezties Latvijā, mēs iebraucām Varšavā un nolikām somas bagāžas glabātuvē, jo bija vēl vesela diena, ko staigāt pa pilsētu. Stundu pirms vilciena mēs atklājām, ka mūsu bagāžas ailīte (mēs, protams, bijām ielikuši savas somas kopā) ir tukša - nozagtas ne vien somas ar mantām, Polijā nopirktām platēm (Joy Division un New Order), bet arī pases un vilciena biļetes. Nekādas naudas mums, protams, arī vairs nebija. Visi pārējie aizbrauca, bet mēs palikām Varšavā bez nekā, tikai viens ar otru.
Izlaižot pārējās detaļas - mums vajadzēja doties uz PSRS vēstniecību, pieteikties īstermiņa personu apliecinošam dokumentam un saņemt īslaicīgu finansiālu palīdzību, kuras pietika tikai, lai izdzīvotu un nopirktu biļetes mājup. Tam aizgāja vēl kāda nedēļa. Mēs dzīvojām kādā tukšā draudzīgās augstskolas studentu kopmītnē (bija vasara), pārtikām no lētākajām ielas kioskos nopērkamajām siermaizītēm (es nekad pēc tam nekur neko tādu neesmu redzējis - apmēram trīsdesmit cm gara bagete pārgriezta uz pusēm, pārklāta ar sasmalcinātiem šampinjoniem un sieru, un turpat uz elektriskā grila apcepta) un seksa. Tieši tad mūsu attiecības kļuva par kaut kādā ziņā neatgriezenisku pieredzi. Nevis gadījuma sekss dzērumā vai izbraukumā, bet kaut kas, kas savienoja mūs uz mūžu.
Bet tad bija atgriešanās. Viņai bija vīrs (starp citu, desmit gadus vecāks par viņu un kaut kāds kolhoza direktors) un astoņgadīga meita (to es atceros, jo viņa runāja, ka mums jāpagaida tikai vēl desmit gadus, un tad mēs varēsim būt kopā). Es biju iestājies augstskolā un devos mācīties savu filozofiju. Mums nebija ne vismazākās iespējas turpināt šīs attiecības, un tomēr tās turpinājās vēl pusgadu.
Mēs mīlējāmies pilnīgi visur - uz grīdas pie manis mājās, kad tur nebija vecāku, piesnigušā manas bērnības mežā, pavasara saules pielietos kapos, pamestās jaunceltnēs (reiz darījām to, stāvot pie pirmā stāva bezstikla loga, kad garām plūda tumšās novakares nejaušo garāmgājēju upe), vienreiz pat pie viņas mājās, kad vīrs bija kaut kādā komandējumā (jā, tieši kā tajās anekdotēs par vīru, kurš pārnāk no komandējuma). Un vēl - viņa rakstīja man vēstules, ko tikšanos laikā iespieda saujā, bet reizēm astāja iespraustas man dzīvokļa durvīs. Smalkā, grūti salasāmā rokrakstā izstāstītas sāpes, ciešanas un mīlas mokas, ko viņa juta un gribēja man izstāstīt. Ā, un reizēm tās bija kailfoto bildītes. Melnbaltas.
Man bija šausmīgi bail, ka mūs varētu kāds pieķert. Un tajā pašā laikā - tas bija šausmīgi uzbudinoši. Es biju pilnīgs bērniņš, man bija divdesmit gadu. Šo attiecību pārtraukšana bija briesmīga, bet es biju tas, kurš uzņēmās pateikt, ka mums ir jāpārtrauc satikties - kaut kad jau nākamā gada pavasarī, vilciena tamburā. Mēs tikāmies pēc tam tikai vienreiz, pēc kādiem četriem gadiem, un es nezināju praktiski neko par to, ko viņa dara un kā dzīvo. Un nu viņa ir mirusi. Pavisam. Tam taču ir kaut kādas metafiziskas sekas - kad nomirst cilvēks, ar kuru tevi ir saistījis kaut kas vairāk par... nu, par to visu pārējo... par to, kam īsti nav nekādas jēgas