dienasgramata:

Vakar, ejot uz pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī, nevarēju nedomāt par to, kā nenomirt. Pirmkārt, būtu muļķīgi nomirt izrādes laikā un sabojāt to blakussēdētājiem - iedomājies, ja nu viņš vai viņa to pamana, bet negrib sabojāt izrādi vēl pārējiem, tāpēc sēž nekustīgi līdz izrādes beigām, neērti balstot mani ar plecu! Turklāt izrādē ik pa brīdim atskanēja viena un tā pati dziesma ar refrēnu "Drīz man būs jāiet projām, drīz...". Lieki piebilst, ka tas tā turpinājās piecarpus stundas, es brīnos, kā izrādes laikā neaizgāja ar sirdi citi, par mani daudz vecāki un slimāki cilvēki, bet tādu tur bija daudz, vispār, puse zāles bija uzaicinātie izrādes varoņu prototipi, visādi septiņdesmit, astoņdesmit gadus veci čekas aģenti un viņu vervētāji, Aldi Ermandbriku un Raimondu Paulu ieskaitot. Zālē trūka skābekļa, starpbrīžos cilvēki stāvēja garās rindās pēc kafijas utml. Vienu brīdi šķita, ka izrāde tā arī domāta - kā sods latviešu tautai par visiem tiem čekas maisiem un kolaboracionismu. Sadzīt pilnu zāli un likt nosprāgt aiz smiekliem un kauna. Bet nē, izturējām, bija pat visai aizkustinoši, lai gan daudz kas lieks un ne jau tāpēc, ka būtu par garu, vienkārši, šis tas atkārtojās vai nebija saprotams, kāpēc piepeši iesprausts kaut kas tāds kā kratīšana, izģērbšana un likšana parādīt pliku dibenu - no sākuma Guna Zariņa to lika darīt visiem pārējiem aktieriem, bet tad arī pati sev. Jā, bet tad man bija jādomā, kā nenomirt mājupbraucot ar riteni vai vēlāk jau gultā. Vai, piemēram piecos no rīta (piecos no rīta statistiski visbiežāk aiziet ar sirdi). Es pat īsti nezinu, kā būtu labāk - nomirt teātra zālē vai mājās, gultā, kur mani atrastu labākajā gadījumā pēc dienām piecām. Tas ir tad, ja kādam izdotos atslēgt ārdurvis, jo es parasti atstāju iekšā atslēgu no savas puses. Vai arī man tad būtu pilnīgi vienalga - kad mani atrod un kas? Vai vispār atrod? Esmu domājis arī par to, ka vajadzētu biežāk iznest miskasti un tukšās pudeles, nolikt pie gultas atšķirtu kādu gudru grāmatu, nevis datorā atvērtu pornosaitu.