dienasgramata:

Pamodos vien, kad jau diena aiz loga, viss nokavēts
trīspadsmit rāda telefons, kuram atlicis nomirt, bet
dīvaini cilvēki sapnī man lika apēst delfīna sirdi
labi, ka pamodos, kakls jau notirpis smeldza
delfīna sirdi apēst uz vietas, padomā tikai, kur prāts,
kas uz nakti pārslēdzas citā režīmā, izstrādā jokus
mēs taču esam ar tevi, saka vēl pirksti uz rokām
delfīna sirdi, no iekšām uz āru izgrieztu, sarkanu sirdi
asiņu straumītes ūdenī izveido lokus, pamodos
tieši īstajā brīdī, kad pelēka diena aiz loga
tirpstoši pirksti un sega uz grīdas, ir vismaz
kāpēc piecelties stāvus un nokratīt redzēto
sapnī, bet diena aiz loga, diena, kas pelēko krāsu
pieprasa pieņemt un parakstīt līgumu asinīm
zinu, ko delfīni domā un jūt nu gluži kā cilvēki
taču, es esmu, es piederu, radu, cilvēks es taču
kāpēc ik rītu, kad diena aiz loga, kāpēc tā skatās
pamodos mazliet par vēlu, es zinu, kā cilvēks
kuru es gribētu redzēt sev līdzās no rīta
tāds cilvēks, kur gan tas ir, kur tas skatās, es zinu