dienasgramata:

Man nepatīk veikals ELVI, dārzeņi tur vispār sūds, apkalpošana bēdīga, tagad ieviesuši kafijas automātu un "svaigi ceptas maizītes", tās tiešām atnes karstas, nu, tas ir, sākumā, pēc tam viņas tur atdziest pārdevējas nomācošā skatiena iespaidā, bet buljona pīrādziņš bija kaut kas prātam neaptverams, šis, viens no visprimitīvākajiem padomju mīklas izstrādājumiem ar raksturīgu pelēcīgi irdeno, gaļai tuvu stāvējušo masu iekšā, šeit tas sevī bija paslēpis glumu pusjēlu kotleti, kuru tūdaļ izspļāvu, tad vēl bija gadījums ar vakuumā iesaiņotu gaļu, tipa latviešu vītināto šķiņķi, nezinu, kas tur varēja noiet greizi, bet atverot iepakojumu nosmakoja (es vēl nodomāju, kā dažkārt tie salāti, kas ir iesaiņoti kaut kādā inertajā gāzē) un pirmais kumoss garšoja tieši tā - "gāzēti", ja spējat iedomāties, kā pavītušas gaļas šķēle var garšot "gāzēti", norīt nespēju, jo prātā apsvēru visādas versijas par to, kas tieši ar šo gaļu varētu būt nogājis greizi, derīguma termiņš vēl bija kādas 18 dienas, ja ne vairāk. Tad šodien - maize "Kaņepju", saprotams, bio eko un visādām sēkliņām iekšā, saprotams, plēves maisiņā, bet mitrums sašķēlētā kukulīša centrā bijis tik liels, ka tas izpelējis cauri ziliem ziediņiem, vienīgais, kas tajā ELVI ir labs, ir uzlejamās nūdeles Oyakata, kas rada pārliecinošu iespaidu, ka tiešām no Japānas, lai gan visdrīzāk tās ir poļu, bet katrā ziņā - maz kopīga ar Roltoniem. Arī tehnoloģija cita - uzlieto ūdeni nokāš caur caurumiņiem glāzes vāciņā, bet uzbriedušajām nūdelēm uzspiež speciālā paciņā ievietotu visai kvalitatīvu mērci. Starp citu, par Ojakatām Japānā sauc pensionētus sumo cīkstoņus.