dienasgramata:

starp citu, man aizvakar veikalā atteicās pārdot kreklu. es noskatu kreklu, nu, gandrīz tādu pašu, kāds man jau ir mugurā, tikai tīrāku, paņemu, pieeju pie kases aparāta, bet tur tāds džeks, negribīgi atraujas no sarunas ar citu tādu džeku un prasa: "Jūs šito ņemsiet?" es priecīgi māju ar galvu. viņš saka: "Bet, tas ir jūsu izmērs?" un tā jocīgi skatās uz mani, kā sen neviens vīrietis uz mani nav skatījies. es saku, ka būs jau labi. XXL. ar to nemēdz būt nekādu problēmu. viņš saka: "Jums būs par lielu." es saku: "Man jau tagad mugurā tāds pats." un, nezinot, ko darīt, atvelku sev aizmugurē no kakla krādziņu un rādu viņam izmēra šiltīti (pats jau nemaz nevaru paskatīties, ir xxl vai nav) šis paskatās un tā mierīgi saka: "Nu ja, jums ir xl!" es jau galīgi sašļuku, prasu, vai viņiem nebūtu tāds pats, tikai xl. nu, labi, puisis negribīgi iet pie kreklu kastes, sākam rakāties. skaidrs, ka xl nav. ir tāds pats un xl, tikai savādāka auduma, nu, tāds kā ar viegli reljefu mežģīņu rakstiņu. šis izvelk to un prasa: "Varbūt, šo?" es pataustu un saku: "Nē!", pats turpinot meklēt parasta auduma kreklu. (runa, protams, ir par melnu kreklu, visus tos rozā un ar svītriņu es vispār nevalkāju). tad vēl viņš paskatās un saka: "Jums jau šis krekls ir par lielu." nu, citiem vārdiem sakot, nācās kaunpilni atzīt savu sakāvi, pateikt, ka tad laikam neko nepirkšu, un doties prom. būtu viņš meitene vai gejs, es teiktu, lai beidz koķetēt un paskatās uz mani reāli - man taču jau sen neviens xxl nevar būt par lielu. vēl promejot, es nodomāju, ka vajadzēja viņam teikt, ka es gribu to kreklu nēsāt kā žaketi, nu, tas ir, vaļēju, pa virsu kādam tēkreklam un pāri biksēm. iekritu es ar to kreklu, kas man mugurā. bet varbūt, viņš bija gejs?