"Uzsākot savu runu, Petrovs ilgstoši nevarēja nomierināties un, ieturot ilgas pauzes, sāka skaidrot, kā nonācis līdz apsūdzētā solam.
Pēdējā vārdā Petrovs vairākkārtīgi uzsvēra savas ģimenes un konkrēti savas mātes lomu tajā, kas, iespējams, bijis par cēloni jau tālākajiem viņa dzīves notikumiem. Petrovs, runājot emocionāli nospiesti, uzsvēra, ka māte gribējusi, lai viņš izaug "pēc kādiem pieņemtiem standartiem", taču, jau pirmo reizi nokļūstot cietumā un vēlāk atbrīvojoties no tā, viņš ģimenē kļuvis par negatīvo piemēru.
Atnākot dzīvot uz Rīgu, Petrovs esot guvis atbalstu no sava vecākā brāļa, tomēr jau atkal nonācis uz noziegumu ceļa. Pats Petrovs to skaidro ar savas personības vājumu, uzsverot, ka "viss, kam es ķeros klāt, slīd ārā no rokām"."