dienasgramata:

RAINIS ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 8. jūlijā

Mājputniņ!

Manu mīļsvēto, vienīgo mājputniņ, samtpūkiņ, dimanta ametistiņ ar mirdzošajiem stariņiem, manu nabaga vientuļo mutiņ. Tavs puisītis nāk pie Tevis, piespiežas cieši. Mīļiniņai, pieliek galviņu pie krūtiņām, pakasa mazās samtkājiņas, glāsta mazos zīdmatiņus, iekaisa mīļus, mīļus zeltainus vārdiņus mazajās austiņās un apber visu ar bučiņām. Puisītīs nevarēja sagaidīt mīļvēstulīti no mutiņas un atnāca pats. Mutiņai ir darbiņi, daudz, daudz sliktu darbiņu, viņa ir nogurusi un slimiņa, tāpēc puisītim jābūt mīļam un labam, jāpūkiņā mutiņa un jānēsā uz rociņām, līdz mazā mutiņa atkal atveseļosies un mīļas, mirdzošās actiņas atkal spīdēs neizsakāmā mīla un labestībā mazajam, tālajam puisītim pretim; ir jau tikai viens puisītis un viena mutiņa, un tā pati ir pūkiņa un svēta. - Nestrādā tik daudz, manu vienīgi mīļoto mutiņ, kas tad notiks, ja paliksi pavisam slimiņa? Tu jau miedz ciet aiz noguruma. Un uztraukumi arī vēl nav beigušies, un tie visvairāk novājina. To es tagad novēroju pats pie sevis. Es neesmu nekad juties tik vesels kā brauciena laikā tajās 8 dienās, kad biju vienīgi pārņemts no piespiedu šķiršanās trulajām sāpēm, citādi es biju pavisam noslēdzies no visas pasaules un man nebija nekādu noteiktu rūpju vai satraukuma. No Tevis taču nevarēju saņemt nekādas ziņas; es gulēju labi, bez pulveriem, par spīti troksnim, tā kā tagad nevienu nakti vairs neesmu gulējis, es ēdu tikai cieti novārītas olas, maizi, dzēru pienu, tēju, un arī kuņģis nekad nav bijis tik labs, ne mazākā aizcietējuma. Tagad, runājot par svaigajiem spēkiem, jāsaka, ka tie laikam gan vēl būs no tā laika sakrātajiem. To visu es tikai tagad atzīstu, ka vispirmais noteikums ir psihisks miers. Un taisni tā mums visvairāk trūkst.