dienasgramata:

Ko es vēl šodien darīju? Rediģēju sarunu ar kultūras ministri Sarmīti Ēlerti, finansistu Gati Kokinu un uzņēmēju Normundu Bergu, kas notika piektdien un bija tieši par izglītības sistēmas reformu.

Gribat parunāt par izglītību?

Ir gadiem ilgi runāts par to, ka Latvijas izglītības sistēma nespēj tikt galā ar uzdevumiem, kas tai būtu jāpilda mūsdienu pasaulē. Ar ko jūsuprāt būtu jāsāk izglītības sistēmas uzlabošana?

S.Ēlerte. Britu valdībai ir pētījums, kurā teikts, ka 60% profesiju, kurā strādās cilvēki, kas šobrīd mācās skolā, nav vēl izgudrotas. Ja ir trīs lietas, kas būtu jāiemāca skolā – zināšanas, prasmes un vērtības, tad jautājums par prasmēm ir pats svarīgākais. Prasmes nozīmē spēt orientēties uz pasauli, kuru tu šobrīd nepazīsti. Ir nepieciešama jauniešu radoša izglītība. Radoša izglītība nozīmē saprast, ka katram bērnam ir kāds talants, kas jāatslēdz vaļā. Bērnam ir jābūt drošam par sevi un pozitīvā nozīmē pašapzinīgam, jo tikai tad viņš būs gatavs riskēt. Tikai riskējot, viņš var izdomāt tos 60% profesiju, kas šobrīd vēl nepastāv. Runājot par to, kāda ir situācija Latvijas skolās šobrīd, es domāju, būtu netaisnīgi apgalvot, ka skolās nebūtu radošu skolotāju. Viņi ir, bet viņu skaitu neviens nezina. Tas, kā pašlaik trūkst, ir skolotājiem nepieciešamā tālākizglītība. Trūkst tālākizglītība skolai kā mācošai kopienai, kur skolotāji izglītojas par to, kā uzstādīt skolai kopīgus mērķus un kā labāk tikt galā ar radošo izglītību. Mūsu izglītības sistēma saknē ir vērsta uz neuzticību, jo vienīgais veids, kā bērnus vērtēt ir atzīmes. Bet skolas pienākums ir vērtēt katra bērna individuālo izaugsmi, ko var mērīt tikai pēc viņa izaugsmes. Vienam bērnam tikt no četrinieka uz piecinieku ir lielāks skolotāja panākums, nekā citam no 8–10. Bet mēs neuzticamies skolotājam, mēs neuzticamies bērniem un vienīgā vērtēšanas sistēma, ir eksāmena atzīmes.

Tad varbūt eksāmeniem nemaz nav jābūt?

S.Ēlerte. Beidzot vidusskolu, ir jābūt. Somijā ir viens liels beigu eksāmens, sadalīts četrās jomās pa sešām stundām katrā, un bērns var izvēlēties, kad un cik ātri viņš to liek. Bet līdz 9. klasei Somijā atzīmju nav, un galvenais ir individuālā izaugsme, ko mēra pēc bērna progresa. Latvijā trūkst attieksmes, ka visi Latvijas bērni ir mūsējie. Nevis tikai labie bērni, bet visi Latvijas bērni ir mūsējie. Mums viņi visi jāiemāca spēt dzīvot savu dzīvi. Visbeidzot, skola tieši ar šo neuzticību, ar to, ka netiek veicināts radošums, novedusi pie tā, ka mēs audzinām tikai darba ņēmējus, bet mums tašu ir vajadzīgi arī darba devēji. Tiekoties ar cilvēkiem, galvenais jautājums vienmēr ir – darbavietas, darbavietas, darbavietas, bet ļoti reti saruna ir par darba vietu radītājiem.

Kāds tad ir skolas un izglītības sistēmas galvenais uzdevums? Atvērt cilvēka radošumu vai kas cits?

S.Ēlerte. Attīstīt prasmes, kuras viņš spēs pielietot savā un sabiedrības labā ļoti mainīgā pasaulē.

N.Bergs. Galvenais uzdevums ir iemācīt mācīties. No antīkās izglītības līdz pat mūsdienām viens no mācīšanās pamatelementiem bija zināšanu bāzes uzkrāšana – iemācīties faktus, un no katra paša elastības atkarīgs, ko ar šiem faktiem darīt un kā uz to bāzes mācīties. Šobrīd jau internets un īpaši Google ir likvidējusi faktu iemācīšanās nepieciešamību. Ir nepieciešams iemācīties mācīties. Pavisam konkrēti – šobrīd dabas zinātnēs ir pilnīgi bezjēdzīgi mācīties no galvas dažāda veida sarežģītas formulas, turpretī ir ārkārtīgi svarīgi saprast to formulu fizikālo jēgu un to, kāpēc tās jārēķina. Tas ir atstāts novārtā. Arī skolotājam un visam mācību procesam ir daudz vieglāk mēģināt iedauzīt bērnam galvā reizrēķinu un dažkārt grūtāk ir parādīt, ko tas nozīmē, kāpēc tas vajadzīgs un kur to var pielietot. Es gribētu piebiedroties Ēlertes kundzei, sakot, ka eksāmenus vajag, taču jautājums ir par to saturu. Nevajag prasīt eksāmenā noskaitīt to, kas iekalts no galvas.

Bet to ir visvieglāk pārbaudīt.

N.Bergs. Tur tas paradokss, no vienas puses – to visvieglāk ierakstīt mācību programmā, visvieglāk nolasīt lekcijā, un to ir visvieglāk pārbaudīt. Un tas ir vismazāk vajadzīgs.

G.Kokins. Jāsaprot, ka skolai kā institūcijai ir arī cita loma. Skola ir tā vieta, kas ļauj veidot sociālo kohēziju, un skola ir arī tā vieta, kas ļauj daudziem jauniešiem izrauties no zināma nolemtības apļa. Mēs redzam, ka arī vēsturiski ļoti daudz talantu nāk no trūcīgām ģimenēm. Skola ir vieta, kur izlabot netaisnību, ko radījusi sociālā sistēma. Tāpēc mums jāskatās uz skolu kā uz iestādi, kas palīdz bērniem, kas nāk no ģimenēm, kuru iespējas nav tik lielas.

S.Ēlerte. Šī ir ļoti būtiska tēma, un atkal salīdzinājumam ar Somijas izglītības sistēmu – tur klasē ir ne tikai skolotājs, bet arī skolotāja palīgs, kas palīdz apmēram ceturtajai daļai bērnu, kam rodas grūtības ar mācību vielas apguvi. Un tas ir valstī, kura ir noslāņota daudzkārt mazāk nekā Latvija. Skolotāja palīgs kā institūcija sāka darboties arī Latvijā, bet to finansē pašvaldības, bet tām trūkst līdzekļu, lai to atļautos. Taču tā ir īpaši svarīga pirmajās klasēs, lai dabūtu bērnus vienā līmenī. Sociālā nevienlīdzība pārmantojas paaudzēs, un skola ir tas labākais brīdis, kad var novērst kļūdas vai vēstures netaisnības.

Vai Latvijā sociālā nevienlīdzība izglītības līmenī ir problēma?

G.Kokins. Aizvien lielāka diemžēl. Taču skola ir arī pirmā vieta, kur skolēns var pieņemt šo lēmumu: "Es vairs negribu dzīvot tā, kā tētis un mamma." Paaudžu konflikts vienmēr ir bijis, un skola ir vieta, kur var pieņemt šo lēmumu..

S.Ēlerte. ...un pārlauzt šo nolemtību.

N.Bergs. Es nedomāju, ka pastāv sociālā nevienlīdzība izglītībā tādā ziņā, ka ir skolas, kas paredzētas tikai pārtikušu vecāku bērniem un ir nepieejamais trūcīgākiem. Absolūti ne. Katra skola ir tieši tik laba, cik labi ir tās skolotāji. Skatoties pēc olimpiāžu laureātiem, pirmo vietu ieguvēji nereti ir arī no nomaļām lauku skolām, un vienīgai iemesls tam ir tas, ka skolā ir gaišs skolotājs.

S.Ēlerte. Ja mēs runājam par individuāliem gadījumiem, tā tas ir. Bet tas, kas iezīmējas Latvijā, ir arī skolu noslāņošanās. Viens no somu izglītības sistēmas principiem ir tas, ka visām Somijas skolām jābūt vienādi labām. Pēc OECD novērtējuma Somijā ir ne tikai labākā izglītība, bet arī vismazākā starpība starp īpaši labiem un sliktiem rezultātiem. Viņi to panāk ar kvalitāti un vienlīdzību. Latvijā skolu noslāņošanās tomēr pastāv. Es piekrītu, ka ir bērni, kas daudz sasniedz talantīgu skolotāju dēļ, tāpēc ir ļoti bīstami mērīt skolas pēc kādiem skolu atzīmju sasniegumiem. Kā es teicu, viens skolotājs kādā mazā lauku skolā, kas bērnu paceļ no trijnieka uz piecinieku, iespējams, ir izdarījis vairāk, nekās cits skolotājs Rīgā.

N.Bergs. Mums skolotāju kvalitātes mērīšana vispār nav institucionalizēta. Un šajā ziņā saķeršanās ar Izglītības ministriju bijusi vairākkārt, jo tas taču īstenībā ir tik vienkārši tehniski izdarāms , lūdzot skolniekam un skolnieka vecākiem reizi ceturksnī novērtēt visus skolotājus un pēc tam pirmajiem 10% iedot prēmijas un pēdējos 10% palaist darba tirgū.

S.Ēlerte. Ļoti bieži vecāku vērtējums ir balstīts viņu pašu pieredzē un izpratnē par to, kā viņi tika mācīti pirms 20–30 gadiem, tādēļ tas nedrīkstētu būt vienīgais vai dominējošais uzstādījums. Ja mēs piekrītam tam britu secinājumam, ka 60% nākotnes profesiju vēl nav radītas, iespējams, vecāki to nespēj novērtēt, jo viņiem par to nav nekāda priekšstata. Viņiem vajag, lai bērns iekaltu to pašu, ko viņi pirms 30 gadiem.

N.Bergs. Tos svaru kausus jau var likt un rēķināt dažādi, bet jāiedarbina atgriezeniskā saite, pretējā gadījumā vienīgais atskaites punkts ir centralizētais eksāmens.

S.Ēlerte. Jau šobrīd skolās ir mehānismi, kā vērtēt skolotājus. Tā vara ir direktoru rokās. Mēs visu laiku runājam par skolotājiem, bet mazāk – par direktoriem, no kuriem ir kritiski atkarīgs tas, kā tiek vērtēti skolotāji. Viņu rokās ir arī iespēja diferencēt izmaksas, atkal uzstādot mērķi – kāds ir labs skolotājs.¬

G.Kokins. Tas labi strādā, ja pie skolu personāldaļām stāvētu rindas ar strādāt gribētājiem. Iespējas izvēlēties kvalitatīvus skolotājus lielākajā daļā skolu vēl aizvien nav, un mēs nonākam pie otra stāsta par sistēmas efektivitāti. Ir skaidrs, ka no valsts vienmēr var prasīt vairāk naudas, bet tā jau politiķu māksla – sasniegt rezultātu ar tiem resursiem, kas ir. Un ja izglītības budžets ir tāds, kāds tas ir, jautājums ir, vai mēs to varam izmantot efektīvāk. Tas, savukārt, raisa jautājumus par skolotāju skaitu, klašu lielumu, skolu skaitu, ģeogrāfisko izvietojumu. Protams, politiski tas ir nepateicīgs jautājums. Iespējams, koncentrācija automātiski nozīmē, ka jāveido internāts, taču mums tādas tradīcijas nav veidojušās. Internātus mēs vairāk saistām ar bāreņiem vai nepilngadīgiem noziedzniekiem, nevis ar normālu izglītības procesu. Taču ir jomas, piemēram , mākslās vai sportā, kur šī koncentrācija ir nepieciešama, talanti ir jākoncentrē. Ja mēs saprotam, ka mums, iespējams, ir talanti dabas zinātnēs, tie ir jākoncentrē ne tikai Rīgā, bet arī, piemēram, Kuldīgā, tad skaidrs, ka tiem bērniem no Liepājas, Saldus jāspēj vai nu aizbraukt vai dzīvot skolas tuvumā. Tur ir ļoti daudz drosmīgu lēmumu jāpieņem. Mēs taču redzam, ka tajā pašā Lielbritānijā internātskolu sistēma ir ļoti veiksmīga.

S.Ēlerte. Pamatskolu līmenī ir labi, ja skola ir iespējami tuvu bērnam, īpaši sākumskolas klases. Es zinu novadus, piemēram, Madonā, kur cenšas apzināties arī, kādu iespaidu atstāj ne tikai uz sociālo, bet arī kultūrgaisotni, ja aiziet skola no kādas vietas. Ir iespēja nelikvidēt skolu, bet radīt filiāli, kas ir svarīgi tajā mazajā vecumā, bet neapšaubāmi, ka Latvijā būtu jābūt izcilām vidusskolā reģionos, kam, iespējams, jāmeklē savi profili. Divus gadus vidusskolai vispārējs līmenis, bet divus gadus ir sava specifika vidusskolas līmenī.

G.Kokins. Tas ir būtisks jautājums – kurā mirklī modernais jaunietis jāsāk specializēt? Kamēr bija postindustriāla situācija, jaunieši jau pēc 8–9.klases varēja iet savā profesijā. Tagad, kad esam nonākuši pie situācijas, kad vecāki un arī darba tirgus pamatā prasa augstāko izglītību, iespējams, šī specializācija ir jāveido tikai augstskolās, savukārt, vidējai izglītībai jābūt pēc iespējas universālākai, lai būtu vispārēja inteliģence un spēja būt atvērtam jaunajām profesijām un jaunajām idejām, kas nākotnē radīsies. Arī no ASV pieredzes mēs redzam, ka viņi šo nespecializāciju mēģina kultivēt universitātē. Ja vien mēs nerunājam par tiešām agra līmeņa profesionālo izglītību cilvēkiem, kas skaidri zina, ka viņi grib koncentrēties uz kādu amatu, visiem pārējiem, šķiet, vidusskolai jābūt pēc iespējas universālākai.

S.Ēlerte. Tas ir diskutējams jautājums. Izglītības eksperti no citām valstīm reizēm brīnās, ka Latvijā bērniem ir 14 mācību priekšmeti, un tas priekšmetu un faktu daudzums, kas jāapgūst, lielā mērā nozīmē to, ka viņi nevar padziļināti pievērsties vienai no jomām. Tomēr 16–17 gadu vecumā ir diezgan skaidrs, uz ko bērns ir talantīgs, ja ir skolotājs, kam uzticas. Es domāju, specializācija – nevis profesionālās izglītības nozīmē, bet skolās, kas vairāk akcentē matemātiku vai fiziku, vai valodas. Es pieņemu, ka tomēr nav slikti, ja vecāki kopā ar skolotāju un bērnu domā par to talantu, ko viņiem vairāk vajadzētu attīstīt, domājot tālāk par augstskolu.

Tas ir arī jautājums, par kuru būtu jāpieņem lēmums valsts līmenī – kā ātrāk sagatavot jauniešus darba tirgum?

N.Bergs. Man šķiet, ar to, ka mēs esam ļāvuši dibināties dažāda veida augstskolām, mēs augstāko izglītību esam devalvējuši. Mums ir milzīgs studentu skaits, no kuriem liela daļā iznāk no augstskolas stipri vāji. Mums ir arī liels skaits to, kas arī vidusskolu atsēž un neiemācās neko jaunu, pabeidz vidusskolu bez aroda un ar vāju izglītību. Man šķiet, pašreizējās valsts politikas līmenī uz arodvidusskolām tiek vērsta diezgan liela uzmanība un resursi. Un arī man šķiet, ka labāk, lai formālā izglītības pakāpe ir zemākā, bet saturs ir jēdzīgāks. Labāk, lai nāk labs tehniķis, kas pēc tam ir spējīgs mācīties tālāk, ja ir tāda tirgus vajadzība, nekā ir cilvēks, kurš zina visu par neko. Citādi iznāk tā, ka plaši noprofilētais jaunietis atnāk uz darbu, un tu saproti, ka vajag vēl divus gadus, lai viņu iemācītu strādāt. Viņš atnāk un viņam nav zināšanu par neko, viņš arī nevar kļūt par uzņēmēju vispār. Par uzņēmēju var kļūt kādā lietā, ko tu pārzini. Ja tu māki taisīt kurpes, tu vari taisīt kurpju biznesu, ja māki audzēt puķes, vari doties ziedu biznesā. Mēs esam saproducējuši daudz dažāda veida menedžeru bez profesijas. Bet tā ir smagas diskusijas vērta tēma.