dienasgramata:

Turpinot iepriekš iesākto sarunu par informācijas pasniegšanas veidiem un jaunāko modi, es gribēju kaut ko pateikt par garlaicību. No kurienes mūsdienu cilvēkiem ir skaidra un nešaubīga pārliecība par to, ka "garlaicīgs" ir sinonīms vārdam slikts, neprofesionāls, neinteresants? Tas taču nav tik viennozīmīgi saistīts, lai arī, protams, slikta filma var būt garlaicīga un nereti tā arī ir, taču kurā brīdī mēs sākām domāt, ka aizraujošs, uzmanību piesaistošs, vienā elpas vilcienā uztverams ir kas labs? Viens process, kas nebūt nav tik jauns, taču ko ik pa brīdim pamana kāds novecot sācis kulturologs un pasludina par jauno kultūras postu, ir mākslas un informācijas produktu saīsināšanās, fragmentācija. Hermanis Hese to nodēvēja par feļetonisma laikmetu, kurā cilvēki vairs nelasa neko garāku par vienu avīzes sleju, pusgadsimtu vēlāk to pašu pamanīja kinokritiķi un novēla vainu uz MTV klipu kultūru - filmās bet drīz vien arī teātrī un pat operā sāka dominēt videoklipu saraustītā montāža, vēl pēc divdesmit gadiem to sāka saistīt ar interneta portālu ziņu uztveres īpatnībām - cilvēks nelasīs datora ekrānā garāku tekstu par divdesmit trīsdesmit rindiņām, tāpēc neko garāku arī rakstīt vairs nav vērts. No šī procesa viedokļa var uzskatīt, ka mūsdienu cilvēka kultūras ieradumu rezultātā mainās arī psiholoģiskās vai pat psihofiziskās uztveres īpatnības, un viņš "interesantumu" saista ar "uztveramību" kā tādu, jo par to, kas ir garāks, ilgāks un prasošs lielāku piepūli, mūsdienu cilvēks vienkārši neko nezina. Protams, tas ne vienmēr ir saistīts ar garumu kā tādu. Harijs Poters gan nav nekāds Marsels Prusts, taču vienalga visai pabiezs tekstu krājums, kuru lasot bērni nesūdzas, ka viņiem būtu garlaicīgi. Mainījušās ir arī satura vai sižeta blīvuma uztveres īpatnības. Šekspīra laikā viņa izrādēs The Globe teātrī visparastākie pūļa cilvēki skatījās tās pilnā garumā kā aizraujošu izklaidi, bet mūsdienās reti kurš režisors riskē uzvest pat salīdzinoši īsākos Hamletu vai Romeo un Džuljetu pilnā garumā, lugas tiek īsinātas, tiek mestas ārā veselas ainas, mūsdienu izrādes ir maksimums divreiz pa pusotrai stundai, vislabāk - pa stundai ar divdesmit minūšu starpbrīdi. Un tās ir domātas izsmalcinātai teatrāļu publikai, jo "parastie cilvēki" jau vairs iet tikai uz kino, kur nav jābaidās aizmigt. Un ļoti bieži nevienam pat prātā neienāk, ka apgalvojums "garlaicīgs = slikts" varētu saturēt kādu loģisku kļūdu. Ja draugs mums saka - izrāde bija garlaicīga, mēs visdrīzāk uz to neiesim. Ja saka - bija slikta, iespējams, mēs vēl padomāsim, vai tikai viņš nekļūdās. Es pats esmu ļoti bieži iemidzis ļoti labos koncertos, izrādēs vai filmās, par lekcijām vispār nerunājot. Un man šķiet, ka te jāņem vērā ne tikai elementāra patiesība par to, ka arī labs var būt garlaicīgs, bet iespējams, ka tieši tāpēc, ka mūs kaut kas garlaiko, tas var izrādīties daudz vērtīgāks par aizraujošo. Ņemot vērā mūsdienu kinoindustrijas smagnējo un uz naudu vērsto mehānismu, var pat visai droši apgalvot - ja filma ir garlaicīga, tajā noteikti ir kaut kas labs, jo citādi jau tādu neviens vispār nebūtu ļāvis pabeigt un vēl rādīt skatītājiem. Kāpēc es gribu reabilitēt garlaicīgumu? Pirmkārt, garlaicīgums var rasties nevis no saturiskā tukšuma, bet arī no blīvuma - mūsu smadzenes nespēj sekot līdzi un nogurst, atslēdzas. Šādā gadījumā mēs garīgu vai emocionālu pārpūli noturam par garlaicību. Otrkārt, aizraujoša lekcija, izrāde vai filma var arī neko nedot mums kā domājošiem skatītājiem - tas ir, guvums ir īslaicīgs, tikai dotajā acumirklī saņemams, pēc tam tikpat ātri aizmirstams vai vispār saturiski tukšs. Nav taču izslēgts, ka mākslas darba vai lekcijas interesantums rodas vienīgi formas, nevis satura dēļ. Atraktīva spēle, uzmanību piesaistoša žestikulācija, prasmīga runas maniere, precīza dramaturģija ar kāpumiem un kritumiem var arī nenozīmēt neko vairāk kā tikai tehnikas pārvaldīšanu. Savukārt garlaicīgs, monotons, nemitīgi atkārtojošos elementu veidots darbs var "nostrādāt" par spīti tam, ka ir garlaicīgs. Tieši šis "par spīti" var izrādīties svarīgs pedagoģisks instruments, kas mūsu netrenētajai apziņai liek piepūlēties, sagremot, pārvarēt sevi un saprast to, kas pirmajā acu skatienā nemaz neradīja iespaidu par kaut ko skaistu, saturīgu vai patiesu. Protams, es runāju par tiem retajiem gadījumiem, kad cilvēka dzīvi neveido tikai divas sadaļas - darbs un izklaide, bet vēl arī kāda varbūt nenoskārstai vajadzībai ietaupīta minūte pašizziņai un sajēgai.