dienasgramata:

RL: Kādas tev bija attiecības ar tēvu?
Skrastiņš: Man ar viņu attiecības ir visu laiku. Un joprojām. Ja es pirmos gadus sešpadsmit biju vairāk līdzīgs mātei, tad tagad es no mātes esmu aizgājis un atgriežos pie tēva, tajā sēklā. Visi mani radi skatās uz mani un redz manī tēvu, par kuru es pats gandrīz neko nezinu. Es viņu esmu redzējis tikai pāris reizes. Un vienā no tām mūsu pēdējām sarunām es pie viņa biju aizgājis ciemos, viņš sēdēja tādās zilās treniņbiksēs, maikā, plāniem matiņiem, viss nokasījies tāds, kā es… Un viņā bija tāda kā vīpsna par visu, tāds nedaudz cinisms. Un es esmu piefiksējis, ka es tagad tieši tāpat sēžu mājās uz dīvāniņa tieši tādā pašā pozā. Un manī ir tas pats vecišķums, tāds kā ģeķīgums. Es to esmu ievērojis arī pie saviem draugiem, kuru tēvus es pazīstu – ka ar laiku vīrieši kļūst līdzīgi saviem tēviem.
RL: Tu teici, ka ar tēvu esi ticies tikai pāris reizes. Kāpēc?
Skrastiņš: Viņi ar mammu izšķīrās. Ā, kāpēc tikāmies? Viņš dzīvoja mazpilsētā, uz kurieni es braucu apciemot savas mammas draudzeni, kas man ir kā otra mamma. Viņš to zināja, piezvanīja un uzaicināja ciemos. Man pašam arī bija liela interese viņu satikt. Mana vecmāmiņa bija vienmēr uzskatījusi, ka viņš ir vissliktākais cilvēks pasaulē. Man tas deva tādu degvielu tam, ka es viņu aizvien vairāk sāku idealizēt. Es gribēju viņu satikt jau tādā apzinātā vecumā. Un uzdot viņam pāris jautājumus, kas mani vienmēr bija nodarbinājuši. Viņš atbildēja pilnīgi negaidīti.
RL: Piemēram?
Skrastiņš: Piemēram – vai tu mīlēji manu mammu?
RL: Tu tiešām viņam uzdevi šo jautājumu? Piecpadsmit gadu vecumā?
Skrastiņš: Nē, tas jau bija otrā reizē, ap astoņpadsmit gadiem. Bet es domāju, ka tas jebkuru mazu zēnu interesē. Ja tēvs ir aizgājis no ģimenes. Visiem gribas, lai tās tomēr būtu bijušas tās ideālās attiecības, gribas romantizēt. Bet viņš man skaidri un gaiši pateica: „Es, dēliņ, mīlēju visas tās sievietes.” Toreiz tas man bija šoks. Tagad es par to varu pasmieties. Tagad es saprotu, ka vecais ģeķis bija teicis taisnību.