Divas ainiņas: vakarnakt izeju no bāra TAKA ārā Miera ielā uzsmēķēt, viss kluss, tīkami salijis, pametu skatu uz augšu - pretējās mājas piektajā stāvā logu rinda izgaismota, četri vaļēji logi bez aizkariem, es no apakšas redzu tikai gaišus četrstūrus no griestiem acīmredzami lielā istabā, bet gala logā - kaķa siluetu, melnu saspringtu stāvu saspicētām ausīm, viņš sēž logā un vēro mani.

Otra: suši restorāns, tāds padārgs bet ar akciju atlaidēm, interjerā svarīga loma ierādīta platekrāna plazmas televizoriem, kuri katrs pie savas sienas rāda citu kanālu - modes, hokeja, multeņu. Būtisks elements gaisa kondicionēšanas sistēma un dubultās stikla durvis, kas nodrošina perfektu klimata kontroli. Apmeklētāji ir, be ne pārāk daudz, viena no meitenēm oficiantēm brīvā brīdī apstājusies pie iekškolonnas tādā klasiskā viesmīļu pozā, nedaudz paceltu galvu, skatos - stāv un piepeši pasmaida. Domāju, kaut ko pamanījusi, ejam garām uz ielas. Bet nē, tur neviena nav. Turpinu vērot - viņa pamet skatienu gaisā, nu, tajā galvas kustībā, kas jau itin skaidri apzīmē "ā, es atcerējos!" žestu, un atkal pasmaida. Tad pamana, ka es viņu vēroju, un samulst.