dienasgramata:

atgriežoties pie Anatola Imermaņa skat. Cilvēks bez vecuma

Egīls Zirnis

Anatola Imermaņa pašradītais seksuāli neremdināma bohēmista tēls nav nācis par labu viņa dzejas novērtēšanai

Mūža beigās viņš pārtika no cigāriem un kafijas. Cigāri beidzās, un viņš nomira. Savus pelnus viņš reiz bija novēlējis Rakstnieku savienības kamīnam, bet tad pārdomāja un noteica, ka tie izkaisāmi Jūrmalā, kā arī sarkano lukturu rajonā Parīzē un Ņujorkā. Tā kā Ņujorkā tie vēl nav kaisīti, daļa Anatola Imermaņa joprojām atrodas urnā Rakstnieku savienībā. Tāda izkaisītība patiesībā visnotaļ atbilst vienam no lielākajiem hepeninga meistariem latviešu literatūrā, par kādu Imermani uzskata Knuts Skujenieks: "Viņš visos laikos ir bijis dzīvs, neformāls, ar jaunām idejām līdz pat tam brīdim, kamēr kaut ko varēja." Arī ar jaunām sievietēm, par kurām pats mēdza teikt: "Sieviete ir līdz sešpadsmit. Pēc tam ir tikai pienākums."



FOLKLORAS AVOTS

Imermani viņa laikabiedri sauc gan par literāru, gan ārpusliterāru parādību. Dzejnieka bohēmiskais dzīvesveids bija biogrāfiska alternatīva visai pēckara padomju dzīvei. Tāpēc viņu cienīja visas literātu paaudzes, un tāpēc Imermanis ir kļuvis par latviešu literārās folkloras avotu.

Nebeidzamas kā teksta plūdums viņa diktētajā prozā (pašreizējai premjera padomniecei Ilonai Līcei, kas savulaik bija Imermaņa privātsekretāre, vēl tagad uz pirkstiem ir tulznu vietas no diktētā pierakstīšanas) ir arī rakstnieku atmiņās palikušās ar Imermani saistītās epizodes un izteikumi, kuras īpaši krāšņas padara stāstītājs, kas spēj atdarināt Imermaņa īpatnējo bezkaislīgo akcentu. Tipisks ir šāds Imermaņa monologs: "Es eju pa ielu, un man pa priekšu iet viena meitene. Un viņai ir taisni manas Klāras (Imermaņa pirmā sieva) kājas. Es eju viņai klāt un saku: "Meitenīt, es jūs mīlu." Viņa man atbild: "Mērkaķi, vācies projām." Tad es eju mājās un domāju: vai tai poēmai sižeta pavērsienu vajadzēja taisīt tā, vai varēja arī otrādi?"

Vēl slavenāka ir Imermaņa atstāstīta pēckara epizode, kad viņš Daugavpilī bija saticis bijušo karalaika draudzeni un pabalstījis viņas dēla mācības. Braukdams prom no šīs tikšanās, Imermanis prātojis: "Redz, cik tā pasaule ir savada: kad es vēl biju jauns un skaists latviešu strēlnieks, viņa no manis aizgaja. Un es nesaprotu, priekš kam viņai tagad ir vajadzīgs vecs un riebīgs žīds..." Šī stāsta dēļ kolēģi Anatolu diezgan bieži dēvējuši par jauno un skaisto latviešu strēlnieku.

RĪGAS AIZSTĀVIS

Imermaņa dzimšanas diena bija latviešu strēlniekam ideālā, bet svinēšanai padomju Latvijā pagalam nederīgā datumā — 17.novembrī, turklāt viņa pasē nez kāpēc bija ierakstīts 1914.gada 18.datums. Tāpēc jubilejas svinību vietā parasti gadījās problēmas. Anatols bieži sūrojies: "Es dabonu visādus labumus, šķīstošo kafiju un ko tur vēl, saklāju galdus mājā, bet neviens nenāk..." Kā nāks, ja visiem bail — 18.novembris taču! Reiz atnācis tikai Vējāns un tūlīt arī aizbēdzis, bet pēc tam ieradusies milicija: kāpēc te deg uguņi, ko te svin?

Imermaņa biogrāfija, ar kuru var iepazīties vairākās viņa memuāru grāmatās, ir sarežģīta kā pats laikmets. Nācis no bagātas Liepājas ģimenes, tad sapinies ar komunistiem, Ulmaņa laikā trīs gadus nosēdējis cietumā. Tur rakstījis dzejoļus. Kad mainījās laiki, Imermanis sāka strādāt radiofonā. 1941.gadā, kad krievi atkāpās, pirmā pazuda padomju Latvijas valdība. Sarkanā armija to noķēra Pleskavā un atveda atpakaļ, lai radiorunā uzrunā tautu un pasaka, kas noticis. Andrim Kolbergam notikuma aculiecinieks stāstījis, ka radio durvis bijušas ciet un, kad klauvēts, durvis atvēris tievs ebrejs ar trīslīniju šauteni. Kad prasījuši, ko viņš te dara, ebrejs atbildējis, ka viņš ir dzejnieks Anatols Imermanis un aizstāv Rīgas radio pret fašistisko iebrucēju armiju.

Tā Imermanis tika paņemts līdzi uz Krieviju un izglābās no Latvijas ebreju traģiskā likteņa. Šis gadījums ir tikai viens no daudzajiem, kas rāda, ka Imermanis, cilvēks ar ļoti plašu un dziļu kultūras bagāžu, enciklopēdiskām zināšanām, vienlaikus spēja būt arī ļoti naivs. Tas attiecas arī uz viņa biznesa iecerēm, kuras parasti neīstenojās. Jānis Rokpelnis Imermani, tāpat kā Marģeri Zariņu, Oļģertu Kroderu, pieskaita cilvēkiem, kuri nepaliek veci.

No jaunības komunistiskajām ilūzijām gan Imermanis atteicās ātri (pats teicis, ka pēc Čaka nāves) un turpmāk dzīvoja tik brīvi, cik vien padomju sistēmā bija iespējams. K.Skujenieks uzskata, ka Imermanis nekad nebūtu varējis taisīt spožu karjeru, ja arī būtu gribējis — to gluži vienkārši nepieļāva Imermaņa pasaules uztvere. Kā Tēvijas kara dalībnieks viņš sākumā tika aicināts uz solīdiem un oficiāliem pasākumiem, taču allaž, grūti pateikt, tīšām vai ne, tajos izspēlēja kaut ko tādu, kas viņa eventuālo autoritāti sagrāva un otrreiz viņu uz tādiem pasākumiem vairs neaicināja. Teiksim, kad pionieri aicināja viņu pastāstīt par viņa varoņdarbiem karā (tādi arī bija), Imermanis arī stāstīja — un pēc tam piebilda: "Tad hospitalī es dzēru petroleju, lai mani ātrāk demobilizē." Vai citā vietā, runājot par savām ulmaņlaiku pagrīdnieka gaitām, Imermanis stāstījis, kā slepeno partijas literatūru pārnēsājis tūplī; nav grūti iedomāties, kādas asociācijas par komunistiskās partijas svētumiem izraisa šāds stāsts.

Anatols pirmām kārtām bija cilvēks, un tajos apstākļos tādu nebija pārāk daudz, saka K.Skujenieks: "Lielākā daļa turēja muti aiz bailēm, citi karjeras dēļ. Viņus Anatols, kas runāja, ko domāja, ērcināja visvairāk." Lai gan Imermanis bija labsirdīgs, smalka sabiedrība viņu necieta, jo viņš mēdza runāt absolūti necenzēti, pats smīnēdams un vērodams reakciju.

"MEITENES NELUTINU"

Imermanis ir viens no bezkaunīgākajiem cilvēkiem, ko es savā mūžā esmu redzējis, saka toreizējais Litfonda direktors Jānis Ķuzulis un piebilst: "Bet es to saku ar pilnu labestību, jo ļauns viņš nebija." K.Skujenieks atceras, ka reiz Dubultu rakstnieku namā Imermanis ap četriem naktī iegāzies viņa istabā: "Es pidžamā izkāpju no gultas, Anatols mierīgi atlaižas manā gultā, labi vēl, ka zābakus uzliek uz gultas gala, un saka: "Man ir viens liels lugums pie tevis, Knut: vai tu vari ar mani parunat manā intonacijā?" Atbildu: "Bet Anatol, ludzu, ja tas tev sagada prieku." Tad nu mēs visu nakti runājām par visnotaļ nopietnām lietām viņa intonācijā.

Ar šo labdabīgo bezkaunību un neatlaidību Imermanis dabūja cauri dažādas sadzīviskas lietas un arī veiksmīgi sapazinās ar sievietēm, pareizāk sakot, meitenēm. Laimai Vaikulei uz jautājumu, cik sieviešu viņam īsti bijis, Imermanis, it kā mēģinādams saskaitīt savus pirkstus, atbildējis: "Kādas piecsimt vismaz…"

Dubultu rakstnieku namā, kas Imermanim bija kā otrās mājas, viņš meitenes veda barot uz nama ēdnīcu. Šis skats citiem padzīvojušiem rakstniekiem šausmīgi skauda, bet Anatols savukārt staigāja lepns kā pāvs. "Domāju, ka viņš ar viņām runāja tā, kā neviens cits ar viņām nerunāja," Imermaņa suģestijas iemeslus min Ieva Čaklā. 1981.gadā, kad viņa Imermani ieraudzījusi pirmoreiz, viņš nācis no Dubultu bāra, nesdams 50 gramus šokolādes liķiera un kūciņu par 15 kapeikām, un teicis: "Laipni lūgtum pie manīm! Tur ir divas meitenes no šuvēju skolas, vienai piecpadsmitarpus gadu, otrai sešpadsmit." Kad Ieva jautājusi, kāpēc tad Anatolam ir tikai 50 grami liķiera un viena kūka, viņš atbildējis: "Es savas meitenes nelutinu." Izrādījies, Anatola numurā tiešām bijušas divas smukas meitenes.

Imermanis pats interesi par jaunām meitenēm skaidrojis ar to, ka vīrieša dzimummīlestības ievirzi ieprogrammē tas, kāda sieviete viņam ir bijusi pirmā.

SMIRDBUMBAS EFEKTS

Savam laikam Imermanis bija izcils liriķis. 50.gadu beigās Ojāram Vācietim, Harijam Heisleram un Anatolam Imermanim bija līdzīgs popularitātes reitings. Anatola lielā priekšrocība bija nekonvencionalitāte, viņš arī pirmais sāka publicēt privātu liriku. Tajos gados tas skaitījās diezgan liels grēks, un Anatolu no lielas kritikas izglāba tikai viņa politiskā biogrāfija. Grēks bija arī tas, ka viņš savā dzejā nesludināja augstus ētiskus ideālus. Tieši otrādi — viņš mēģināja šokēt publiku ar izlaidību, kura varbūt nemaz nebija tik liela. K.Skujenieks atceras, ka pēc kāda liela literāra vakara Mākslas darbinieku namā 50.gadu beigās, kur uzstājās gan klasiķi, gan iesācēji, tie paši vakarā turpinājuši sēdēt lejas kafejnīcā. Galda galā sēdējis Anatols zaļā žaketē, ar briesmīgi smirdošu cigāru mutē un klausījies klasiķu teiktās augsti morālās runas. Klausījies, klausījies, tad vienā brīdī, kad sarunās iestājusies pauze, izvilcis cigāru no mutes un, skatīdamies griestos, skaļi meditējis: "Man ir viena meitene, ar kuru es šausmigi gribetu tuvak iepazīties. Viņai vēl nav sešpadsmit gadu."

To pateicis, iebāza cigāru atkal mutē un tajā vakarā vairs neko neteica, bet viņa teiktajam bija smirdbumbas efekts — vakara augsti morālā, literāro jaunatni audzinošā atmosfēra bija sabojāta.

Latviešu valoda Anatolam bija tikai viena no trim bērnības valodām. Dzejoļus viņš jaunībā rakstījis vāciski, bet tie esot zuduši 1941.gadā, kad Anatols bijis spiests atstāt Rīgā čemodānu ar saviem nemirstīgajiem dzejoļiem un ņemt patronas. Daži dzejoļi viņam bija arī angliski.

Vienubrīd Anatols bija nodomājis iekarot Maskavu un izdeva pāris dzejoļu grāmatas krieviski. Lielu atzinību gūt Krievijā viņam tomēr neizdevās. Pēc tam viņš atgriezās latviešu literatūrā, bet bija spiests konstatēt, ka daudz kas jau nokavēts. K.Skujenieks atceras neilgi pēc savas iznākšanas no padomju lēģera no Imermaņa saņemtu uzslavu: "Tu esi latviski uzrakstījis to, par ko biju pārliecināts, ka to latviski uzrakstīt nevar." Stili, modes un elki jau bija citi. Imermanis turējās, kā mācēja. Viņa ekstravagances tika novērtētas, bet gluži topā vairs nebija. Arī viņu pašu nedzirdēja slavējam citus latviešu dzejniekus, atskaitot Čaku. Labi vārdi viņam atradās lielākoties dzejniecēm.

"PIKASO VAI MUMIJA?"

Dzeja ir paliekošākais Imermaņa mantojums. Viņš pats atzinis, ka savus kriminālromānu gabalus raksta tikai naudas dēļ. Tomēr sākumā tie kotējās, pat diezgan ilgi. A.Kolbergs Imermaņa un Gunāra Cīruļa tandēmu sauc par krimiķu aizsācējiem Latvijā: "Vairāk gan tas bija Anatols, jo Gunārs, cik zinu, sēdēja pie rakstāmmašīnas." Lai gan ne Anatols, ne viņa lasītāji ārzemes tolaik nebija redzējuši, šo romānu darbība vienmēr notika ārzemēs.

Imermanim jau bija pāri 60 gadiem, kad viņš piepeši uzdomāja kļūt par gleznotāju. Uz 60 gadu jubileju viņa jubilejas izlasei Gunārs Binde uztaisīja fotogrāfijas tolaik modernajā solarizācijas tehnikā. Anatols skatījies un teicis: "Es isti nezinu, ko tas fotografs Binde te no manis ir iztaisijis: vai es vairak izskatos pēc Pablo Pikaso vai pēc seneģiptiešu mumijas?" Uz gleznošanu iedrošinājis viņu varēja būt Jānis Pauļuks, kurš pēc sastrīdēšanās ar savu Felicitu vienu laiku bija pārvācies uz dzīvi pie Imermaņa. Viņa pirmā glezna gan tapa nevis uz molberta, bet sienas Pērnavas ielas specprojekta dzīvoklī, kurā pirms viņa bija dzīvojis Pauls, tad Peters. Dzīvoklī bieži tecēja griesti, un, kad Imermanim reiz apnika likt ūdensbļodas apakšā, viņš ņēma Pauļuka atstātās krāsas un papildināja ūdens radītos tēlus. Pauļuks tos apskatījis un atzinis par cerīgiem.

Īsts primitīvists vai naivists no Imermaņa gan neiznāca, tomēr ziņkāri publikā viņš radīja. A.Kolbergs atzīstas: "Vēl līdz šim laikam nezinu, vai viņš mūs apcēla vai tiešām gleznoja." Viņš atceras, kā Imermanis ar Hariju Heisleru taisījuši savu gleznu izstādes Rakstnieku savienībā. "Haris mālēja tādus akvarelīšus, Anatols atkal mālēja, kā mācēja. Tad nu katrs pa dienai viņi dežurēja izstādē, lai kāds kaut ko nenosper. Kad aizgāji uz Rakstnieku savienību Hara dežūras dienā, viņš teica: "Ā, tu atnāci bildes skatīties!" Ielēja 50 gramus un veda rādīt bildes. Veda arī pie Anatola bildēm, un tad Hara teksts bija aptuveni tāds: "Vai tā ir sieviete? Vemt gribās!" Savukārt, kad dežurēja Anatols, viņš, rādīdams bildes, daudz runāja par mākslu un, kad nonāca pie Hara bildēm, teica: "Vai tā ir māksla? Tie ir bonbongu papiriši."

A.Kolbergs atceras kādu neizdevušos mēģinājumu vairot Imermaņa gleznu popularitāti. Imermanis taisījis gleznu izstādi Dubultu namā. Toreiz bija parādījusies ziņa, ka Itālijā nosperta glezna par daudziem miljoniem. A.Kolbergs: "Sēdējām Dubultu bārā, Imermaņa izstāde bija tieši pretī bibliotēkā. Redzējām, ka sabraukuši maskavieši, Imermanis pats pa vidu grozās stāstīdams. Nospriedām, ka vajadzētu vienu bildi nospert un noslēpt, tā viņam būtu laba reklāma. Nosperto bildi gribējām noslēpt viņa istabā zem gultas, tad naktī kādam būtu jāzvana un jāprasa izpirkuma nauda. Mūsu balsis Imermanis pazina, bet uz Dubultu namu bija atbraucis vecais Lukss, tas piekrita zvanīt."

Atslēgas dabūšanai nevajadzēja sagādāt grūtības, jo apkalpotājas visus pazina. Tomēr viena izgāza pasākumu. Nospert gleznu varēja tikai pusdienlaikā, kad Imermanis sēž pie galda un redz, ka arī pārējie sēž. A.Kolbergs: "Mums būtu vajadzējis tikai dažas minūtes. Gājām prasīt atslēgu, bet apkalpotāja atteica: "O, etot hoļera, ņičevo ja ņe dam!"*

Kas par lietu? Izrādās, uz Dubultu namu brauca arī kolhoznieces ārstēties. To skaitā bija arī jaunas. Anatols, mērķēdams uz jaunajām, bija izlicis paziņojumu Gleznotājs meklē modeli. Maksā 3 rubļus par seansu. Pieteikties tajā un tajā istabā. Viena apkopēja, veca krieviete akurāt pēc raganas, bija gājusi pieteikties par modeli, bet Anatols bija viņu varmācīgi izgrūdis laukā..."

Ilona Līce, kurai ir palikušas daudzas Imermaņa gleznas, sola vēl šogad sarīkot piemiņas izstādi. Juku laikos Imermanis daudzas gleznas pret cigāriem iemainīja Jūlijam Krūmiņam.

BILDINA 80 GADOS

Ja nebūtu visu šo meiteņu, es jau sen būtu sabrucis kā cilvēks un kā dzejnieks, teicis Imermanis. Aizgājis uz kādu kaktu balli, viņš jautājis: "Kur ta ir tās meitenes no tām bandām?" Ja to nebija, viņš teicis: "Tad es eju uz mājām pie savas Klāriņas."

Imermaņa pēdējā mīlestība, viņa dzejas Ronija, kuru viņš būtu gribējis precēt un kurai novēlēja savu dzīvokli, bija Ilona Līce, kuru Imermanis 1989.gadā noskatīja poliklīnikas reģistratūrā, kad viņai bija sešpadsmit, viņam — 75 gadi. Anatolam, redzot, kā Ilona aizpilda uzskaites kartītes, iepaticies viņas rokraksts. Savukārt viņai, par žurnālistikas studijām sapņojošai skolniecei, — dzejnieka autoritāte. "Mūzas neizvēlas," Ilona atturīgi komentē apgalvojumu par sevi kā Imermaņa pēdējo mīlu. "Iesākumā es no viņa baidījos, jo viņš bija tāds… ekscentrisks melodramatiķis. Biju ļoti viņam pieķērusies, un viņš man ir ļoti daudz ko mācījis."

Mūža pēdējos gados Imermanis nav panesis rakstāmmašīnas klaboņu, tāpēc Ilona viņa diktētos romānus piecus gadus pierakstīja ar roku. Nakšu pūles (Imermanis diktēja galvenokārt naktīs) atsvēris tas, ka Imermanis nebija skops maksātājs, tāpēc Ilona varēja materiāli palīdzēt arī vecākiem. Imermanis gribēja novēlēt Ilonai savu dzīvokli. Tā ka padomju laikos tas nebija iespējams, piedāvājis Ilonai precēties, bet no tā Ilonu atrunājusi viņas māte. Tomēr Ilona bijusi kopā ar Anatolu līdz galam, tagad ir šo dzīvokli privatizējusi par sertifikātiem, izveidojusi tur muzeju un aicina interesentus ciemos: "Esmu centusies tur saglabāt tādu sajūtu, it kā Anatols tikai vakar būtu izgājis ārā."

Ar ko Imermanis piesaistīja tās jaunās meitenes, kuras nezināja, kas viņš ir? Ar briesmīgu mokas un vēl kāda dzēriena maisījumu, kuru viņš lēja Teachers pudelēs, un ar spēju atraisīt meitenes bohēmiskā vidē: cigāri, viņa labākais draugs Jānis Rokpelnis, vēl citi dzejnieki, — stāsta Ilona Līce. Viņa atzīstas, ka smēķēt sākusi Imermaņa ietekmē, turklāt cigārus, jo dabūt cigaretes tolaik bija grūtāk. Iepazīšanās uz ielas Imermanim nebija problēma. Toties, uzskata Ilona Līce, Imermanis nebija radīts ģimenes dzīvei: "Viņš varbūt zināja, kā sauc viņa mazbērnus, bet varu derēt, ka uz ielas viņš viņus nepazītu." Ar meitu, kas bija mantojusi tēva raksturu, Imermanim saskare esot bijusi tikai galēji kritiskos brīžos. Viņš bija savās domās, gleznās, dzejā.

***

No padomju sistēmas Imermanis iekšēji novērsās jau 1950.gadā. Taču 90.gadu sākuma kapitālismu viņš, padomju laikos labi situēts literāts, kam piemita fantastiskas spējas ātri notērēt lielus honorārus, panesa ļoti slikti. Cilvēki 90.gadu sākumā literatūru pirka maz, grāmatu tirāžas dramatiski krita. Imermanis mēģināja rast izeju, metoties erotiskās literatūras laukā, taču vēlāk pats atzinis, ka pēc tam viņam par to kauns, saka I.Līce: "Ir starpība starp bohēmas cilvēku, kurš rada labu literatūru, un bohēmas cilvēku, kurš raksta erotiskus draņķus. Tie viņam nenesa ne laimi, ne naudu."

Anatola piemērs mūs iedrošina, ka varbūt arī mēs lielos gados spētu izvairīties no vecuma marasma un iestrēgšanas savā laikā, cer J.Rokpelnis. K.Skujenieks ir rezignētāks: "Tikai tagad, kad Anatols aizgājis, mēs redzam, ka tur ir palikusi viena stipri plata un tukša vieta. Bija ļoti pierasts, ka viņš tur ir."

*O, tas vecais maita, neko nedošu — krievu val.

Publicēšanas datums: Sestdiena, 2004. gada 20. novembris.

Geišas...
Zeltaino tēju un dzelteno sake
tasītēs, trauslās kā ķiršu zieds,
tās vēl trauslākiem pirkstiem lējušas,
kad beidza pastāvēt Nagasaki
un radioaktīvos putekļos pārvērtās geišas...
Un, ja šodien kaut kur uz pasaules
dzer Japānas tēju
un pie smaržīgās tasītes
kādu stundiņu pasēž,
ne tikai tēja no Japānas -
atceļojis ar vēju
tas, kas reiz saucies par geišu, -
arī tas varbūt iebiris tasē.

(no 1964. gada izlases Lirika)