dienasgramata:

Sapnī mani mani uzaicināja piedalīties mākslas izstādē ar modernās mākslas instalāciju, kurai es biju izdomājis neiespējami ģeniālu koncepciju - izlikt izstāžu zālē reālu cilvēku līķus. Vienu es savācu kaut kādā avārijās vietā, bet otru atradu nosalušu uz ielas, ietinu melnajos miskastes maisos un noliku tādā kā garāžā, jo līdz izstādei vēl bija kādas piecas dienas, turklāt izstāde bija paredzēta tajā pašā garāžā, kas vispār piederēja Katrīnai Neiburgai. Tagad sākas interesantākais - jo tuvāk nāca izstādes diena, jo lielākas mani pārņēma šaubas par šī mākslas objekta ētisko pusi. Protams, es iedomājos to visu pasniegt kā sociāli atbildīgu mākslu, līķiem līdzās nolikt divus velosipēdus, šādi liekot skatītājam aizdomāties par... nu, nezinu, par kaut ko... Izstāstu par savu koncepciju Katrīnai Neiburgai, viņa, protams, ir sajūsmā, tikai nedaudz uztraucas par to, ka varētu ierasties policija un uzdot nepatīkamus jautājumus. Otrs aspekts, par kuru es sāku šaubīties, bija līķu smaka. Sākumā man šķita, ka tieši tajā būs panākumu atslēga, gara acīm jau redzēju mākslas kritiķu atsauksmes, kas visi kā viens pieminēs "salkano smaržu, kas bija jūtama izstāžu zālē", taču sapratu arī to, ka nedēļas laikā līķi varētu pamatīgi sabojāties. Nē, patiesībā interesantākais sākas tikai tagad - izstādes dienā es ierodos garāžā, atsaiņoju miskastes maisus un atklāju... ka viņi vēl ir dzīvi! Manā rīcībā ir divi nedaudz pēc atkritumiem smakojoši bomži, kas pamazām atgūstas un sāk kustēties. Tiesa, vienam ir pārsista piere. Manā prātā šoks mijas ar vilšanos un bažām, bet atvieglojumu nomaina jautājums, ko tagad darīt ar izstādi. Izlemju par labu citai koncepcijai - mana instalācija ir divi bomži! Divi bomži, kas ieradušies uz izstādes atklāšanas furšetu un iejukuši stilīgo skatītāju pūlī. Es viņus iepakoju atpakaļ un saprotu, ka velosipēdi tagad nu gan ir pavisam lieki. Pagaidiet, tas vēl nav viss. Pirms izstādes es aizeju kaut kur pāri ielai iedzert kopā ar Katrīnu Neiburgu, lai nomierinātos, protams. Sāk ierasties jau izstādes viesi un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, ir pēdējais brīdis izpakot manus mākslas objektus. Es atveru vienu maisu un atklāju, ka bomzis ir atģidies un aizgājis. Atveru otru un saprotu, ka tajā ir kaķīša līķis. Tāda sastinguša kaķīša līķis, kas drīzāk jau atgādina koka lelli. Es nolieku to kaimiņmājas pagalma vārtu ejā un zaglīgi lavos prom. Vēl pēdējā brīdī atskatos, lai pamanītu, ka kaķītis ir piecēlies un, lepni pacēlis asti, aiziet savās darīšanās. Viņš arī atskatās un pamāj man ar roku.
Tad sākās briesmīga lietusgāze, kas radīja caurumus asfaltā, kuros kā milzīgās piltuvēs tika iesūktas automašīnas. Par izstādi visi acumirklī bija aizmirsuši, lai gan iespējams, ka tas jau bija pavisam cits sapnis.