dienasgramata:

Klau, tajā koncertā tā arī neviens neuzkāpa uz skatuves un nenoskūpstīja Moriseju uz kakla? Es vakar skatījos to klipu, kur samontēti kadri no visādiem koncertiem - kādi trīsdesmit cilvēki, kas uzlec uz skatuves, pienāk pie Moriseja no aizmugures un maigi apskauj, pieliecoties un noskūpstot uz skausta vai kakla, nu, tajā vietā, kur krekla apkakle atklāj pleca izliekumu. Un tikai kādi divi vai trīs mēģināja noskūpstīt uz vaiga, bet viens - paspieda roku, vienlaikus nometoties uz ceļiem. Interesanti, kas tas tāds ir par body language? Neesmu manījis, ka kāds šādi censtos pieskarties Maiklam Džeksonam, Polam Makartnijam vai Allai Pugačovai. Tas taču nav nekas specifiski gejisks (vai es kļūdos?) vai citāts no kādas Smitu dziesmas? Man šķiet, ka Moriseja kultā ir kāda nianse, kas liek viņu uztvert kā simbolisko tēva aizvietotāju, un visa šī krekla sviedru pielūgsme ir incestuāls erotisms (dēls, kas uzvelk mugurā tēva valkāto kreklu). Tas, ka Smitu paaudze auga kā protests pret vecākiem, nav nekas oriģināls, daudzas paaudzes (ja ne visas) ir atteikušās no tēva un mātes, taču Morisejs ne vien pats iemiesoja sevī šādu atteikšanos, bet, kļūdams vecāks nobriedušāks, aizvien vairāk no dumpīgā vecākā brāļa tēla pārtapis surogāttēvā - ideālajā, bērnībā neeksistējošā tēvā, pie kura iespējams tverties un patverties, kad dzīvē vairs nekā cita nav atlicis.



Attēlā - fans skūpsta Moriseju uz kakla