dienasgramata:

Naktī pamanīju, ka mans mobilais telefons un dators ir „pārgriezuši pulksteni”. Izdarījuši to, man nejautājot un pat neinformējot mani par tādu nepieciešamību. Šorīt pamodos vairākas reizes un visas – nepareizi. Jebkurš mēģinājums apzināti atbildēt uz jautājumu, cik īsti ir pulkstenis, šorīt ir lemts neveiksmei, jo nakts laikā ir mainījies priekšstats par īstenību. Visa šī „pāreja uz vasaras laiku” kopš sākta gala ir kaitinājusi cilvēkus vistiešākā un arhetipiski precīzā veidā – izjaucot kultūras un tradīciju iedibināto cikliskumu, iesitot pa potītēm bioloģiskajam pulkstenim un ienesot „dabiskajā” regularitātē tik „civilizēto” iracionalitāti. Mēs nekad nevarēsim pārliecinoši atbildēt uz jautājumu, kāpēc tas ir vajadzīgs, jo izsist mehānismu no ierastās struktūras (negribas lietot vārdu „pattern”) var tikai kaut kas tāds, kā iemesls un attaisnojums atrodas ārpus šī mehānisma iekšējās loģikas. Iebāzt sprunguli spieķos ir iespējams tikai no malas. Taču tikai tā var noskaidrot, cik ātra, precīza vai pamatota ir bijusi šī riteņa sākotnējā kustība. Verificēt kultūras procesus taču ir iespējams, tikai tos sagraujot (nav obligāti līdz galam).

Šādā nemitīgā pretrunā veidojas un aug ikviens no mums. Mēs kopš agras bērnības iemācāmies atkārtot un atkārtot vēlreiz – ik rītu viens un tas pats: pamosties, iztīrīt zobus, nomazgāties, paēst brokastis, uz bērnudārzu, uz skolu, uz darbu. Mēs jūtam, kā mūsu ķermenis un gars pretojas mākslīgi uzliktiem cikliem, tad jūtam, kā tie pierod, tad paši ņemam un izjaucam kādu no cikliem – saslimstam, paņemam atvaļinājumu, piedzeramies, iemīlamies, neaizejam uz darbu, uzrakstam dzejoli, bet ar laiku arī šie cikla izliekumi kļūst par atkārtojošos struktūru, mēs jau gaidām ikgadējo atvaļinājumu, piedzeramies katru piektdienu, ik rudeni slimojam, bet katru pavasari iegrimstam depresijā. Dažiem izdodas arī dzejoļu rakstīšanu padarīt par strukturālu nodarbi, reizi divos gados izdodot pa krājumam. Cilvēkam ir raksturīgi iemīlēties savas dzīves apļveida kustībās, taču tikpat spēcīga ir vēlme šos cikliskos rakstus ienīst no visas sirds un censties izrauties no tiem ārā. Jo vienmēr ir cerība, ka „tur, ārā” ir iespējams kaut kas jauns. Kāds jauns „es”, labāks, skaistāks un gudrāks par iepriekšējo.

Tālāk...