Cik patīkami ir satikt cilvēkus. Skatīties uz viņiem, smaidīt, sveicināt. Pieskarties un apskaut. Patīkami ir skūpstīties. Vai vienkārši tāpat, pieglausties ar vaigu pie auss. Patīkami, kad tevi pamana. Un sveicina tā, it kā jau sen gaidītu. Tieši tevi. Vai, piemēram, kāds iet garām un pēkšņi uz tevi paskatās. Paskatās tā maigi un ar izbrīnu. Vai, teiksim, ar cieņu, ar neslēptu, godīgu cieņu. Arī patīkami. Bet, gadās, ka paskatās un pamāj ar galvu, tā pamāj, it kā pazītu tevi, bet tad samulst, jo saprot, ka nepazīst vis, un turpina skatīties tev garām un māt ar galvu - it kā kādam, ko ieraudzījis tev aiz muguras, kādam citam. Vai arī tā - tu pamani cilvēku, kurš tev māj ar galvu un jau priecīgi ieplet muti smaidā, pacel zodu augstāk un līksmi pamāj, bet tad saproti, ka viņš vienkārši nožāvājies un nemaz nav gribējis tevi sveicināt, iespējams, pat vispār nav pamanījis, nu, labi, tagad jau pamanīja gan, taču tas jau tikvaitā neko vairs nevar mainīt, viņš tevi tikvaitā nepazīst un truli skatās tieši virsū. Nekāda pienākuma tevi sveicināt viņam nav. Nu, nav taču! Vienkārši tā sagadījies, ka esat uz vienas ielas. Tu - uz riteņa, viņš - mašīnā. Vai arī tu sēdi kaut kur kafejnīcā un skaties pa logu tā, kā tikai kafejnīcā var skatīties, nu, kad tev liekas, ka tevi neviens neredz, bet tu visus redzi. Nekad jau tā nav, protams, citi tevi arī redz. Tikai neievēro. Vai arī ievēro, bet ne to, ko tu gribēji. Ne to, kas tu esi patiesībā. Kas esi tu pats. To ne.