dienasgramata:

- Es labāk neko neteikšu.
- Kāpēc?
- Es taču teicu, ka neteikšu.
- Tu jau tāpat esi pateicis pietiekami daudz.
- Esmu pateicis tikai to, kas tev jau tāpat bija jāzina.
- Nervu šūnām nekas nav jāzina. Tās tikai jūt.
- Tavas nervu šūnas jau sen ir mirušas.
- Mirušas. Taču tās vēl jūt. Tavu balsi. Pasaki kaut ko...
- Tu labi zini, ka es neko nesaku.
- Ko tu teici?
- Tu labi zini, ka es neko nesaku.
- Es dzirdēju.
- Ko tu dzirdēji?
- Tu runāji ar mani. Tik tikko. Tu runāji ar mani.
- Tā būs tikai nervu šūnu apvalkos aizķērusies atbalss.
- Tava atbalss...
- Nē, ķīmisks process šūnu apvalkos.
- Ko tu zini par manām šūnām?
- Es neesmu bite tavām šūnām.
- Es neesmu medus tavu bišu greizsirdībai.
- Medus saules pielietā virtuvē.
- Medus, kas iztek no šūnām.
- ...piepildot telpu ar staipīgu iekāri.
- Jā, un mušas tai apkārt.
- Vai šī vasara nekad nebeigsies?
- Noliec mani zemē.
- Ko?
- Tu joprojām mani nes. Uz kurieni?
- Piedod. Nepamanīju...
- Tava roka joprojām man pieskārusies...
- Mana roka?
- Tā runā ar mani. Dzirdi?
- Jā...
- Dzirdi?
- Jā...