Imho, viss atkarīgs no nozares un biznesa satura - piemēram, telekomunikāciju nozarē, šķiet, neviens no īpašniekiem un vadītājiem īpaši neko nepīkst, tikai cenas pazemina un jaunus tarifu plānus ģenerē, jo tā pēc būtības ir ienesīga nozare ar lielu atdevi uz katru ieguldīto latu. Savukārt, reklāmas nozarē nezinu nevienu aģentūru, kurai klienti nebūtu apcirpuši budžetus un attiecīgi aģentūru ienākumus, jo pa lielam, tā ir viena no galvenajām lietām, uz ko vairums biznesu var mierīgi ietaupīt. Pakalpojumu un konsultāciju biznesi šobrīd ir tie, kas ļoti jūt krīzi, jo klienti nedomājot atsakās no pakalpojumiem, uz kā rēķina var ietaupīt. Ja nav noslēgts līgums ar soda sankcijām, tad visdrīzāk uzņēmējs izvēlēsies netērēt naudu sekundārām lietām, bet turpinās maksāt savus auto līzingus, par kuriem viņam banka ierubīs pamatīgu soda procentus, ja līgums tiks izbeigts pirms laika pēc klienta iniciatīvas vai kavēti rēķini.
Tāpat būtiski atzīmēt, ka savstarpējie norēķini starp uzņēmumiem (business-to-business) ir būtiski sabremzējušies dēļ vispārējā apgrozāmo naudas līdzekļu iztrūkuma un naudas plūsmas ir daudz lēnākas, kavējumi par mēnesi ir kļuvuši par normu. Līdz ar to fiziski kontā nav naudas, ko maksāt algās + jānomaksā nodokļi par jau izrakstītajiem rēķiniem (to jau te kolēģi atzīmēja un sīkāk apskatīja). Pirms gada neviens par krīzi nedomāja un dzīvoja bez īpašas sajūtas, ka pakaļa degtu un būtu baigi jāiespringst, jo visiem bija nauda. Darbu bija vairāk nekā varēja izdarīt, jo visi potenciālie un esošie klienti bija maksātspējīgi. Nav jau nekāds fans atlaist cilvēkus - mēs savā kantorī, ja būs nepieciešams, pāriesim uz 3 vai 4 dienu darbalaiku, bet atlaist baigi nav iekāriena, ja vien ieņēmumi uz kopējā fona būs samazinājušies pārāk krasi. Uzkrājumi jau palēnām ir izsīkuši, finansējot esošos zaudējumus.