aizmigu šopusdien muļķīgā karstuma miegā pie vaļēja loga. kaimiņos skanēja radio naba. līdzās gulēja pusšķirta Virginie Despentes grāmata Les Chiennes Savantes. un lūk, ko es redzēju:
sākumā tāda kā vakara ziņu redaktora sleja, kuru sarakstījis jauns žurnālists no līvu laukuma - puisēns, kurš apraksta līvu laukuma dežūrējošos policistus, kādus piecus vai sešus, un par visiem viņam ir kas labs sakāms. sevišķi par meitenēm. un te aiziet video - es redzu meiteni policisti, kas aizved divus jauniešus uz iecirkni. meitene ģērbusies baltā pieguļošā kleitā (acīmredzot, lai būtu tuvāk tautai un veidotu labā policista tēlu), viņa abām rokām tur jauniešus, kas padevīgi seko uz kaķu mājas pusi. tur, aiz noslēpumaini pievērtām milzīgām koka durvīm ir uzgaidāmā telpa - pa pusei pilna ar cilvēkiem, kas mīņājas pie dažādiem lodziņiem, īsti nezinot, pie kura viņiem būtu jāsastājas rindā. meitene-policists (lieki teikt, ka mati viņai bija gari un izlaisti, vispār sākumā tur bija vēl viena policiste, šķiet, japāniskim vaibstiem, bet sapņa loģika, protams, izvēlējās šo, kam sekot) pieveda jauniešus pie kādām sānu durvīm bez uzraksta un slepus no pārējiem apmeklētājiem ieveda viņus arhīva telpās. šajā brīdī es jau sāku sevi identificēt ar vienu no jauniešiem. otra, protams, arī bija meitene. ne pirms tam, ne tagad nevienam netika paskaidrots, kāds bijis aizturēšanas iemesls, bet, pēc visa spriežot, tas iederējās kopējā noskaņā. mēs devāmies cauri arhīvam, sažņauguši rokās zīmīti ar tās nodaļas nosaukumu, kas mums bija jāatrod - tas bija kaut kas ar pirmstiesas izmeklēšanu saistīts, lai gan karstā nomidža samocīts, es īpaši nepūlējos izlasīt līdz galam. kaut kur šeit vai pēc brīža mietene-policiste mūs neuzkrītoši, taču nodevīgi pameta un mēs stāvam pie nelielām lifta durtiņām, kas atgādina ledusskapi. tajā ir tumšs un pāris podziņas, kuras iespējams nospiest, nekādi nepasaka priekšā, kurp mums īsti jābrauc. seko kaut kas saistīts ar šo neziņu un briesmām. tad mēs esam nokļuvuši īstajā telpā, kas ir tikpat liela un tukša, kā viss šajā mājā. kāds melnūsains vīrietis, acīmredzot policists, kam jāsastāda protokols, nosēdina mūs, pareizāk sakot - nogulda uz zilirūtaina dīvāna, un te seko pats interesantākais: viņš mums iedod mazu šaha galdiņu (kas nebija salokāms vidū uz pusēm, to es skaidri atceros), uz tā ir tikai pāris figūras un bandinieki dambretes kauliņu izskatā. es noprotu, ka figūras - tie esam mēs, bet šaha galdiņš mums iedots, lai izstāstītu kādu notikumu, iespējams noziegumu, kura dēļ mēs esam aizturēti. es klusējot izvietoju figūras tā, kā, man šķiet, viss bija noticis (lieki teikt, ka es joprojām nenojautu, kas īsti bija noticis, un izvietoju figūras, kā skaistāk), un ar knipju spērieniem veicu vairākas darbības, pamazām izsitot bandiniekus ārā no laukuma. šķiet, es tomēr mēģināju visu parādīt mums labvēlīgākā gaismā, bet to, vai policists man noticēja vai nē, es nevarēju saprast. viņš, nedaudz, bet labvēlīgi saērcināts paņēma rakstāmspalvu un, bagātīgi mērkdams to tušas pudelītē, sāka vilkt piezīmes uz dīvāniņa grubuļainā auduma rūtīm. viņam tas īsti neveicās, pirksti notraipījās melni, tuša izplūda, taču viņš mēģināja atkal un atkal, smaidīdams uzcītīga idiota smaidu. es skumji raudzījos uz veltīgi izmētātajiem dambretes kauliņiem un tušā iemērkto šaha galdiņu, saprotot, ka arī otra aizturētā meitene ir pazudusi un es esmu palicis pilnīgi viens likuma patvaļas un neizdibināmības priekšā.. šajā brīdī pie durvīm piezvanīja un es bezspēcīgi pamodos...