dienasgramata:

Pasaka par pasaules radīšanu
Reiz, senos laikos, kad Dievs vēl bija mazais bērns, bet pasaule - neietaisīta un tukša, viņš sēdēja šampūna putām pildītā vannā un spēlējās ar savu kāju pirkstiem.
Tad mamma, skrienot garām vannas istabai, nejauši izslēdza gaismu, un palika Dievs tumsā viens pats. Un tikai viņa gars lidinājās pār ūdeņiem, meklēdams palīga. „Mammu!” iesaucās Dievs, jo tas bija pirmais vārds, ko viņš bija iemācījies, un šis vārds vienmēr varēja palīdzēt. „Mammu!” viņš iesaucās vēlreiz, un tapa gaisma.
„Ak, Dievs!” iesaucās mamma, jo viņa bija satraukusies par savu aizmāršību, bet turpat virtuvē uz plīts jau bija uzvārījies piens. Bet Dievs nebija dusmīgs, jo redzēja gaismu labu esam un tajā brīdī piepeši saprata kādu ļoti svarīgu lietu – kā atšķirt gaismu no tumsas, bet dienu – no nakts.
Samulsis par savu piepešo atklājumu, viņš atgūlās pret vannas malu un redzēja virs ūdens velvi, ko noturēja par debesīm, taču tajās nebija vēl ne zvaigžņu, ne Saules vai Mēness, un tad viņu jau ņēma ārā, vīstīja dvielī un slaucīja matus, svaidīja eļļām un losjoniem, pabaroja ar siltu pienu un nolika gulēt. Un tapa vakars un tapa rīts un pienāca jauna diena.
Mamma strādāja lielveikalā par kasieri un no rītiem gāja uz darbu. Promejot noskūpstījusi Dievu uz pieres, viņa atstāja siltas brokastis apsegtā bļodiņā uz galda un pieteica neblēņoties, līdz atnāks vecmamma. Pēc pāris stundām vecmammai vajadzēja būt klāt un pieskatīt puiku, jo auklīti viņi nevarēja atļauties, bet bērnudārzā tikpat jau nekad nebija vietas.
Šīs divas, trīs stundas no rītiem, kad Dievs palika viens, viņš sēdēja istabā uz grīdas vai spilvena un vēroja, kā tumsa atkāpjas no sienām un pelēka daudzstāvu betona māju kvartāla gaisma iekāpj pa logiem. Dievs paņēma zaļo krāsu no kārbiņas galda atvilktnē un uzzīmēja zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, un visu pēc savas kārtas un kārtības, kā viņš to vēlējās. Uz papīra drīz vairs nebija vietas un viņš apzīmēja arī istabas grīdu, sienas un mazliet no televizora skapīša malas. Un redzēja to labu esam. Un viņš paņēma zelta un sudraba krāsu un uzzīmēja spīdekļus debesu velvē, kas nošķirtu dienu no nakts, un lika tiem spīdekļiem gaismot pār zemi.
„Ak, Dievs!” iekliedzās vecmāmiņa, kas tajā brīdī bija ienākusi dzīvoklī un ieraudzījusi apkrāsotās sienas. „Nu, vai tad tā drīkst!” viņa turpināja klusi sūkstīties un mēģināja nomazgāt zīmējumus ar mitru lupatu un saimniecības ziepēm.
Dievs atkal samulsa un sāka lūkoties ārā pa logu. Pagalms bija pielijis pilns un garlaicīgs kā izslēgtais televizors istabas stūrī. Retie garāmgājēji leca pāri avarējušai kanalizācijas akai, kas pārplūdusi veidoja sētā dīvainu upju un ezeru tīklu. Viņi baidījās samērcēt kurpes un zābakus, tāpēc skatījās tikai uz zemi – tumšu un bīstamu.
„Ai, kā man gribētos, lai ūdeņos mudžēt mudž dzīvu radījumu pulki, un putni lai lido pār zemi,” domāja Dievs. Un tajā pašā mirklī ūdeņi pildījās jūras dzīvniekiem un zivīm, kas mudžēt mudžēja un vaislojās, un vairojās. Un debesis pār zemi piepildīja putni un spārnoti radījumi, kas lidoja pār nejaušo garāmgājēju galvām un viņi tos pat nepamanīja. Dievs tikmēr sēdēja istabā pie loga un vēroja, ko bija sadarījis ne tikai iekšā, bet arī ārā. Un atzina to par labu esam.
Dažas no zivīm viņš vēlāk ielaida istabā un atstāja uz nakti vaļā mazo vēdlodziņu, lai ielido putni, taču tie nepalika uz ilgu laiku, vien apsildīja knābīti un prom bija. Un tapa vakars un tapa rīts, un pienāca jauna diena.
Kad Dievs pamodās, mamma jau bija projām. Pabarojis savas zivis ar rupjmaizes drupačām no brokastu galda, Dievs samīcīja maizes mīkstumu saujā un izveidoja no paļāvīgās masas mazu lācīti apaļu galvu un ieplestām ķepām. Nolicis to uz vannas malas, viņš devās uz virtuvi un sameklēja vēl neiesāktu maizes klaipiņu. Un radīja Dievs dažādus zemes zvērus pēc viņu kārtas un lopus pēc viņu kārtas, un visus rāpuļus pēc viņu kārtas. Un tie iesāka dzīvot un priecāties par zāli un kokiem, vairoties un vaisloties, lai vieglāk būtu Dievam sagaidīt vakaru, kad pārnāks mājās mamma ar tēti.
Bet tētis Dievam strādāja par šoferi, brauca ar autobusu uz citām pilsētām un reizēm vakaros nāca mājās pavisam vēlu. Dievs jau vairs nebija tik mazs un zināja, ka mamma ar tēti droši vien dusmosies par viņa dzīvniekiem, tāpēc paslēpa tos aiz grāmatplaukta un ieslēdza televizoru, kurā nekad nebija nekā interesanta. „Skat, kāds malacītis!” iesaucās mamma, ienākot istabā, kurā Dievs sēdēja dīvānā televizora priekšā un bija jau aizmidzis. „Tāds gudrs bērns, pats prot ieslēgt televizoru,” mamma stāstīja tētim, verot ciet Dieva istabas durvis, kur bija nolikusi viņu gultiņā. Un tapa vakars un tapa rīts, un pienāca jauna diena.
Dzīvnieki aiz grāmatplaukta pa nakti bija palikuši pavisam bezkaunīgi. Tie skraidīja, kur pašiem ienāk prātā, nemitīgi plūcās savā starpā, bet lācis bija izķēris teju vai visas zivis, kas peldēja vannā. Dievs sadrūma, bet tad atrada virtuvē piparkūku mīklu, ko mamma bija nopirkusi Ziemassvētkiem. Un radīja Dievs cilvēku pēc sava tēla un līdzības, lai tas valdītu pār zivīm vannā un dzīvniekiem aiz grāmatplaukta, pār putniem gaisā un rāpuļiem, kas rāpo tālākajā gaiteņa stūrī. Vīrieti un sievieti viņš radīja – tumši brūnus un smaržīgus pēc krustnagliņām un kanēļa. Bija palicis pavisam mazs gabaliņš mīklas, ko Dievs jau gribēja apēst, bet tad cilvēki lūdzās, vai nevar uztaisīt arī bērniņu, un Dievs paklausīja viņu lūgumam.
Un iesāka cilvēki vairoties un vaisloties, un nebija Dievs vairāk nekad viens pats šajā pasaulē. Un redzi, tas bija ļoti labi, jo tagad viņš spēlējās ar saviem dzīvniekiem un cilvēkiem, lika tiem būvēt mājas un pilsētas, dibināt valstis un reliģijas. Un rīkoja tiem karus un olimpiskās spēles, kā bija reiz redzējis televizorā. Un cilvēki klausīja viņu, jo tas bija viņu Dievs un cita dieva tie nezināja. Viņi cēla baznīcas un rakstīja biezas grāmatas, kurās stāstīja visu, ko zināja par Dievu, bet tad, kad Dievs jau paaugās un gāja skolā, viņi palika mājās vieni paši un iesāka strīdēties par to, vai Dievs vispār vēl kādreiz atnāks vai neatnāks. Bet Dievs vienmēr pārnāca mājās, tikai aizvien retāk viņš atbīdīja grāmatplauktu, aizvien retāk pievērsa uzmanību tam, ko cilvēki bija sadarījuši un sadomājuši, kamēr viņš bija prom.
Bet gāja laiks un Dievs izauga liels, viņš pabeidza skolu un aizbrauca uz citu pilsētu, kur iestājās universitātē un sāka dzīvot tur svešā vietā. Cilvēki kādu laiku gaidīja viņa atnākšanu, tad sastrīdējās pavisam un noskuma. „Dievs vien viņu zina, kas tas tāds!” iesaucās kādu dienu mamma, atbīdījusi grāmatplauktu, lai pārkārtotu istabu, un atradusi tur maizes drupačas, aplīmētas sērkociņu kārbiņas un piparkūku gabalus. Daļu viņa salika tukšā kurpju kastē un pabīdīja zem gultas Dieva vecajā istabā, bet pārējo izmeta atkritumu spainī, jo viņa bija kārtīga mamma, tikai laika viņai bija maz.
Cilvēki lēnām atģidās pēc tādas kataklizmas un nolēma, ka Dievs ir bijis dusmīgs uz viņiem par viņu, bet daži pārstāja pat ticēt, ka tāds Dievs vispār ir bijis. Citi, savukārt, nolēma, ka tas ir pārbaudījums un iesāka dzīvot tā, kā viņiem šķita, Dievs būtu gribējis, lai viņi dzīvo. Pasaule viņiem bija maza un putekļaina, taču sava un pazīstama. Ar laiku viņi pie tās jau pavisam pierada un zināja katru stūrīti Dieva pagultē, ko bija izpētījuši un aprakstījuši savās grāmatās. Nekas viņus vairs nevarēja pārsteigt nesagatavotus un visam viņiem bija gatavs izskaidrojums.
Pagāja gadi, Dievs reizēm atgriezās mājās brīvdienu laikā, taču par dzīvniekiem un zvēriem viņš jau bija aizmirsis domāt. Viņš bija jau pavisam liels un strādāja rūpnīcā par galveno grāmatvedi. Viņam bija pavisam cita, liela un nopietna pasaule, kurā valdīja ne vairs viņa izdomāti likumi, bet nodokļu pārskati un naudas plūsmas. Pamazām Dievs pierada pie šīs pasaules un iekārtojās tajā, kā mācēja. Nopirka mašīnu un mājas kinozāli. Ieguldīja naudu akcijās un iegādājās pats savu dzīvokli. Viņam bija draugi un pat sava meitene, ar kuru mīlēties piektdienu vakaros.
Tikai brīžos, kad viņš atkal sajutās viens un noskumis, Dievs atbrauca pie mammas, iegāja savā bērnības istabā, sameklēja pagultē veco kurpju kasti, izvilka no turienes lāci ieplestām ķepām un skrienošās žirafes, salika rindiņā piparkūku cilvēciņus un lika tiem dzīvot no jauna, runāt ar atskaņām un domāt jocīgas domas, mīlēt vienam otru un ilgoties pēc kaut kā nezināma. Bet reizēm Dievs vienkārši atvēra kasti un skatījās uz savu mazo bērnu dienu pasauli, kurā viss bija tā, kā viņš to kādreiz bija gribējis, vienkārši un saprotami, viņš skatījās uz to un tāpat vien smaidīja.
„Kas noticis, tev asaro acis?” jautāja mamma, kad Dievs bija iznācis no savas istabas, steigā pagrūžot kurpju kasti atpakaļ pagultē. „Droši vien, esmu saaukstējies,” atbildēja Dievs. Bet cilvēki, kuru ierastā pasaule nu bija sajukusi kājām gaisā, neko nesaprata un nezināja, kas noticis. Vieni steidzās visu atkal sakārtot kā agrāk, bet citi teica: „Nekas, nekas, būs jau labi.” „Dievs nav mazais bērns,” viņi tādos brīžos teica.