dienasgramata:

ak jā, aizmirsu pastāstīt - pirms kāda laika man zvana no draudzīgas reklāmas aģentūras un lūdz palīdzību sakarā ar mūziku, tas ir piedāvā mazu darbiņu, tipa atrast piemērotas dziesmiņas vienam projektam, patiesībā uzdevums bija elegenati noformulēts, viņi man iedod sarakstu ar desmit dziesmiņām, kas kaut kādā ziņā ir līdzīgas, bet man jāpiedāvā viņiem vēl trīsdesmit dziesmiņas, kas ir tādā pašā veidā līdzīgas savā starpā, beigu beigās viņiem vajadzēs no visām četrdesmit izvēlēties vienu, kas derētu par korporatīvo himnu kādai Latvijas bankai, bet vajag izvēli, lai tad kārtotu autortiesības utt., uzdevumiņš nav pārāk viegls, bet interesants, es piekrītu, lai arī termiņi esot pavisam saspringti, vārdu sakot, ir piektdiena, bet vajag jau pirmdien, nu, šie prasa, cik es par to gribētu saņemt, es saku simtpiecdesmit, čista simboliski, būtībā jau kāda man atšķirība, kaut kas taču jānosauc, dzirdu, ka klausulē "zamešateļstvo", man saka, ka pārzvanīs, un vispār, viņiem jāpakonsultējas ar klientu, tāpēc zvanīšot pirmdien vai otrdien, nu labi, es domāju, būs vairāk laika meklēt tos viņu hītus, paiet nedēļas nogale, paiet pirmdiena-otrdiena, paiet viena nedēļa, otra... no piedāvājuma ne vēsts, es tā saprotu, ka ekonomiskā krīze izvērsusies pašā plaukumā, viena no vadošajām Latvijas bankām nevar atļauties simtpiecdesmit latus, tipa simtdivdesmit vēl varētu, bet simtpiecdesmit - nē.. vai cik? nē, es nesaprotu, cik man vajadzēja prasīt - divdesmit latus? piecus? tad atcerējos gadījumu pirms gadiem četriem vai pieciem, pie manis nonāca piedāvājums blakusdarbiņam, tipa rakstīt pieklājīgas vēstules kādas Latvijas bankas korporatīvajiem klientiem, visai šauram lokam, vēstules, ko banka izsūta reizi mēnesī, varbūt - divas reizes, nu, darbiņš normāls, varētu pat teikt - radošs, vienojāmies pat par cenu, kas nebija jau nu nekāda lielā, tik un tik latu par vēstuli, taču bankai vajadzēja, lai es ierodos pie viņiem ofisā, aizpildu visādus formulārus, parakstu darba līgumu, nu un attiecīgi norādu bankas kontu un savu epastu, uz kuru sūtīt darba uzdevumus, es to visu izdaru, gaidu vienu mēnesi, gaidu otru, pēc gada atceros šo banku, nu, un pēc pieciem gadiem, re - atkal atcerējos, no darba uzdevumiem ne miņas, no honorāriem, protams, arī... varat trīsreiz minēt, kas tā ir par banku, gan pirmajā, gan otrajā gadījumā viena un tā pati...