dienasgramata:

"Pašlaik beidzu pie "Fausta" strādāt. Es sajūtu fizisku nogurumu, bet vēl vairāk stipru riebumu pret garīgu darbu. Viss tas sakāpinās pretīgumā pret sevi pašu. Viss man izliekas vienaldzīgs - darbs pie sevis pilnīgi veltīgs. No rīta it nekādi negāja ar tulkošanu. Līdz plkst. 12, t. i., 4 stundās, man bija tikko 30 rindas pārvarētas. Es jau izsamisu, domāju, ka esmu jebkuru garīgo spēku pazaudējis. Gara stāvoklis bija nospiedoši smags un sāpīgs. Bet tad, ap pusdienas laiku un pēc tam, gāja brīnum viegli un pat negribot pastrādāju nolikto daudzumu. Un tagad pretīgums. Bet tomēr kaut kas velk un velk strādāt. Bet pie noveles es nemaz nevarētu pieskārties. Man riebums pašam pret sevi, ka es esmu nespējnieks, kas garīgi gribētu radīt, bet nevar vismuļķīgāko, mazāko skici kārtīgi pārdomāt un nobeigt. Arvienu jaucas starpā citi plāni: patlaban divi tādi mazi temati, ko man sāpīgi atstāt, bet ko es nevaru rakstīt, ja skici rakstu. Vai tas tikai fizisks nogurums? Es gan esmu nežēlīgi novājējies. Arestantu apkalpotājs nožēloja mani patlaban un ieteica uzbaroties. Bet es jau arī agrāk nevarēju neko lielu, neko veselu radīt. Avīžu un lāpītāja cilvēks."

no Raiņa bloga 1897. gada 27. jūlijā