dienasgramata:

Brokastīs mocarella ar tomātiem un pesto. Kafija ar grauzdētu maizīti. Ja mēs dzīvotu Itālijā, mums brokastīs būtu jāēd saldumi. Ja dzīvotu Francijā, tad tikai viens kruasāns, pamērcēts kafijā. Anglijā varētu ēst brokastīs omleti ar sēnēm un ceptu šķiņķi. Nav zināms, ko brokastīs ēd Vācijā. Kā teica Dilans Morans, vācu virtuve ir tik briesmīga, ka pat Hitlers kļuva par veģetārieti. Mana mīļotā meitene uzskata, ka Nīče ir postmodernisma tēvs. Es saku, kā viņš var būt postmodernisma tēvs, ja modernisms sākās tikai 1890. gadā, faktiski gadu pēc tam, kad Nīče jau bija pārcietis mentālo breikdaunu un faktiski neko tādu vairs nepieredzēja. Vēl viņa ir pārliecināta, ka Bodlērs bija modernists, lai arī Bodlērs nomira, būdams pusparalizēts pēc sirdstriekas opija un alkohola ietekmē, veselus divdesmit gadus pirms modernisma rašanās. Tas ir tāpat kā ar Kirkegoru, viņa saka - būt par eksistenciālisma tēvu nenozīmē dzīvot vienlaicīgi ar eksistenciālistiem. Tā arī Nīče un Bodlērs ir radījuši mākslas virzienus, kurus viņi nemaz nav pieredzējuši. Kirkegora un Bodlēra gadījumā es to vēl varu saprast, bet par Nīči stipri šaubos. Postmodernisms taču radās kā atbilde uz modernismu, un kā tādā gadījumā var rasties postmodernisma idejas, ja nav modernisma ideju kā tādu. Vai varbūt Nīče ir lasījis Bodlēru? Vēsture klusē. Mana mīļotā meitene krāso acis pie loga.