Reiz, pirms simtdivdesmit gadiem, es dzīvoju dīvainā vietā
cilvēki gāja tai apkārt ar līkumu, zinot, ka briesmas ir līdzās kaut kur
tumša līdz kājstarpes spalviņām bija šī bīstamā ieleja trauslā
zvēri un sumpurņi vienīgi bija man drausmākie draugi
bet tagad, kad atceros, protams, tas viss šķiet tikai bērnu spēlītes
tagad, man, protams, līdz tualetei aiziet ir varoņdarbs
nemaz nerunājot par to, kas būs rīt