Pirms vairākiem daudziem gadiem kāds mazs puika, uzzinājis, ka Tibetas garīgais līderis, emigrācijā esošais Četrpadsmitais Dalailama ir saslimis ar gripu, ilgu laiku dažādās situācijās un kontekstos atkārtoja vienu un to pašu frāzi - "Dalailams ir slims", "Dalailams ir slims". Ne viņš zināja, kas ir Dalailama, ne uztraucās par šī noslēpumainā personāža vieglu saaukstēšanos, bet, vairākkārt atkārtota, frāze "Dalailams ir slims" ieguva maģiskas formulas spēku, kas nozīmēja ļoti daudz. "Dalailams ir slims" nozīmēja gan budistu centrālo atziņu par to, ka nekas šajā pasaulē nav absolūts un pilnīgs, gan kirkegorisko pārliecību, ka mēs visi esam slimi uz nāvi, gan maza puikas pēkšņo nojausmu par to, ka viņš ir nepelnīti pietuvojies vienam no pasaules noslēpumiem un šis fakts nevar palikt bez sekām. "Dalailams ir slims", un pasaule vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Un es arī.